Vāciju pamatoti varētu saukt par Ziemassvētku ielu tirgotāju lielvalsti, jo tieši šeit sākās tradīcija svinēt svētkus arī ar karstvīnu, jautrību un uzkodām, vēlāk arī pievienojoties neskaitāmajiem amatnieku darinājumiem, priekšnesumiem un Ziemassvētku virtenēm. Vācijā ik gadu notiek 2500 līdz 3000 tirdziņi, taču šī gada pandēmija diemžēl izjauc arī vāciešu svinēšanas plānus, jo daudzviet svētku tirgus ir atcelts.
Kultūras pētnieki uzskata, ka šīm tirgus tradīcijām ir jābūt iekļautam UNESCO nemateriālās kultūras sarakstā līdzās turku kafijas kultūrai, jamaikiešu regejam un saulgriežu uguns festivālam Pireneju salās.
Ziemassvētku tirgus atklāj arī konkrētās kultūras sociālo fonu cauri gadsimtiem. Tā, piemēram, Drēzdenē pirmo svētku sanākšanu rīkoja jau 1434. gadā, kaut gan fiziskas liecības par tālaika tirgus izskatu nav saglabājušās.
Vēsturnieki min, ka galvenais akcents tika likts uz ēdienu un dzērienu dažādību, lielā mērā šis pasākums tika rīkots kristiešiem un netālu no pilsētu baznīcām.
Tāpat nav līdz galam zināms, kurā mirklī sāka rotāt un izstādīt eglītes, izmantot svētku tematiskās dekorācijas. Rūpnieciskā revolūcija Vācijā nozīmēja pakāpenisku ienākumu pieaugumu. 1805. gadā tika rīkoti 303 svētku tirgi, bet 1840. gadā tie bija jau 600.
19. gadsimta lielveikalu tirgotāji pauda sašutumu par to, ka pārdevēji tirgus stendos viņiem rada lieku konkurenci, tādēļ vairumā gadījumu šīs tirdzniecības vietas pārcēla uz ārpilsētām.
Līdz ar nacistu partijas uzplaukumu 1930. gados tirgus atgriezās tur, kur tam pieklājas būt – tieši Vācijas pilsētu sirdīs. Hitlers kļuva par Vācijas kancleru 1933. gadā, līdz ar viņa nākšanu pie varas Ziemassvētki kļuva par vēl vienu nacistu propagandas sastāvdaļu.
Tika darīts viss, lai to ietvaros pie katras iespējas uzsvērtu vācu nacionālisma idejas un izceltu vācu kultūras mantojumu. Piemēram,
Adventes kalendārā bija regulāras atsauces uz partijas lozungiem, bet Ziemassvētku kartīšu “Klusas nakts” vietā parādījās kaut kas daudz lietišķāks.
Taču vācieši allaž ir bijuši diezgan privātīpašnieciski attiecībā uz svētku atribūtiku. Viņi uzskatīja, ka arī svētku eglītes dekorēšana ir radusies Vācijā.
Protestantu reformators Luters apgalvoja, ka tieši vācieši pirmie sāka karināt gaismas objektus eglēs. Radās arī savs nacistu “eņģelis” – gaišmataina, zilacaina vācu meitenīte, bet tirgus atklāšanas runas teica tādi nacistu līderi kā Jozefs Gebelss.
Drīz par ienesīgu biznesu kļuva arī svētku dizaina lietas – vāciešu radītas rotaļlietas, amatnieku izstrādājumi, konfektes.
1934. gadā tirgu apmeklēja 1,5 miljoni cilvēku, taču 1941. gadā līdz ar Otro pasaules karu daudzās pilsētās Ziemassvētku tradīcijas tika pārtrauktas.
1960.-1970. gadā Vācijas pilsētu tirgi atkal piedzīvoja vēl neredzētu uzplaukumu, tirgus kļuva par masu tūrisma sastāvdaļu. Uz to no visām valsts malām devās tūristu autobusi.
Kaut arī pēc nacistu ēras viņu iedibinātās propagandas tradīcijas pamazām izplēnēja līdz ar Hitlera nozušanu no lielās politiskās skatuves, arī mūsdienās vairāku partiju biedri tiecas iedzīvināt vienu vai otru politisko ideju tieši caur tautas mīlētajām pulcēšanās un svinēšanas tradīcijām.
1980. gadu sākumā nu jau visām Eiropas un pat ASV un Āzijas pilsētām katrai bija pa savam Ziemassvētku tirgum, saglabājot pašu vāciešu iecienīto “ielu ēdienu” virtuvi – teļa, liellopa un cūkgaļas desas, gatavotas uz ugunskura, un karstvīnu.
Tā, piemēram, Lielbritānijā 2007. gadā organizēja 30 svētku tirgus, bet 2007. gadā to skaits bija jau trīskāršojies līdz 100.
Savukārt Vācijā daudzām pilsētām tieši tumšais ziemas laiks ir vismazāk apmeklētākais, tādēļ Ziemassvētki kalpo kā lielisks mārketinga rīks, lai izgaismotu ne tikai pilsētu ielas, bet arī ceļotāju sadrūmušās sejas.
Raksta oriģināls publicēts interneta vietnē “The National Geographic”.
