Ukrainas ārlietu ministrs: Putina mērķis ir sadalīt Eiropu ietekmes sfērās (15)

Putins izteicis "ultimātu", raksta Kuleba. "Viņa nesenajos izteikumos vairākas reizes izskanējusi prasība, lai ASV sniedz "uzticamas un stingras juridiskās garantijas", ka NATO nepaplašināsies uz austrumiem - citādi, kā likušas noprast viņa augstākās amatpersonas, Krievija iebruks Ukrainā. Laikā, kad Krievija pulcē militāros spēkus pie Ukrainas robežas un kavē miera sarunas, kuru mērķis ir izbeigt karu Donbasa reģionā, Putina prasība šķietami piedāvā vilinošu iespēju Rietumiem: atliek tikai nostiprināt alianses status quo, un nāvējošs karš Eiropā varētu beigties, turklāt vēl izdotos izvairīties no jauna, vēl postošākā konflikta," raksta Kuleba.

Taču tā ir viltus dilemma, jo nekas neliecina, ka garantiju došana padarīs Putina Krieviju mazāk agresīvu, uzsver Kuleba. Viņš norāda, ka 2010.gadā Ukraina formāli pielika punktu pretenzijām kļūt par NATO dalībvalsti, pieņemot likumu, kas noteica - Ukraina ir neitrāla valsts, kas negrasās pievienoties nevienai militārajai aliansei. Tas neatturēja Krieviju no iebrukuma Ukrainā, Krimas aneksijas un kara sākšanas Austrumukrainā.

"Vēsture rāda, ka Ukrainas vai jebkuras citas reģiona valsts solījums palikt neitrālai nekādā veidā neremdina Putina apetīti; tā tikai pieņemas spēkā.

Labākais veids, kā atbildēt uz šādiem ultimātiem, ir tos pilnībā ignorēt."

Vienlaikus nedrīkst par zemu novērtēt Putina agresīvos nolūkus, kā rietumvalstis to darījušas vairāku gadu garumā, jo Rietumu neizlēmība novedusi pie tālākiem Krievijas kiberuzbrukumiem, jaukšanās vēlēšanās un pasūtījuma slepkavībām ārvalstīs.

Kuleba raksta, ka 2018.gadā Ukrainas konstitūcijā tika ierakstīti mērķi iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO, un šis stratēģiskais kurss ar katru gadu gūst aizvien lielāku atzinību ukraiņu vidū. "Putins ir pamanījis šīs ilgas un, kas nav nekāds pārsteigums, uzstāj, ka Ukrainas neitralitāte ir krīzes nogludināšanas atslēga," norāda ministrs. "Taču vēsture rāda, ka šāds apgalvojums ir meli."

"Putina prasība pēc garantijām attiecībā uz NATO paplašināšanos rada dilemmu," pauž Kuleba. "Ja Rietumi piekāpsies, Krievija neapšaubāmi būs apmierināta ar savām jauniegūtajām veto tiesībām pār Ukrainas ārpolitiku un NATO lēmumu pieņemšanu.

Ja Rietumi noraidīs tās prasība, Krievija būs tikpat apmierināta, jo varēs likt jaunus ideoloģiskos pamatus nākamajam iebrukumam Ukrainā."

Ministrs norāda, ka Krievija kopš 2014.gada attaisno agresiju Ukrainā ar 1990.gadā ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera doto solījumu Mihailam Gorbačovam, ka NATO nekad nepaplašināsies uz austrumiem. "Pats Gorbačovs atzinis, ka tā ir pasaka," uzsver Kuleba.

Tā kā šis arguments sācis novecot, Putins meklē "svaigāko ideoloģisko mītu". Kā uzskata ārlietu ministrs, Putins rada krīzi, lai atvilinātu pie sarunu galda ASV prezidentu Džo Baidenu.

"[Putins] iztēlojas, ka tur abi līderi novilks jaunas līnijas Eiropā, sadalot kontinentu jaunās ietekmes sfērās.

Maskava jau gadiem ilgi fantazē par šādu scenāriju," viņš uzsver.

Kuleba uzskata, ka rietumvalstīm nevajadzētu nedz ielaisties ar Putinu sarunās par NATO, nedz arī noraidīt viņa ultimātus. Tā vietā Putina ultimātus vajadzētu ignorēt, turpinot līdz šim sāktās sarunas, vienlaicīgi arī stiprinot ASV un Eiropas rīcībā esošos atturēšanas līdzekļus. Kuleba norāda, ka sliktākā scenārija gadījumā - ja Krievija atkal iebruks Ukrainā -, rietumvalstīm jābūt gatavām nākt klajā ar skarbām sankcijām, kā arī jāpadziļina militārā sadarbība ar Ukrainu.

"Mēs negaidām, ka rietumvalstis sūtīs karavīrus uz Ukrainu. Taču mums vajag vairāk ieroču, lai varam aizstāvēties. Noderēs jebkas, sākot ar munīciju un medicīnisko aprīkojumu, taču visvairāk mums vajadzīgas gaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas," uzskaita Kuleba.