Laikā, kad Ukrainas robežas tuvumā ir koncentrēti iespaidīgi Krievijas militārie spēki, daudzsološs šķiet paziņojums par drīzumā gaidāmām ASV un Krievijas sarunām. Spriedzes mazināšanās nebūt nav garantēta, taču, atrodoties vienā telpā, nekas cits neatliek kā vienam ar otru sarunāties.
Taču Vladimira Putina 21 gadu ilgās valdīšanas laikā Krievijai un Rietumvalstīm vienai otras vārdi bieži gājuši pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Protams, bija arī īss medusmēnesis – 2001. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs apgalvoja, ka ir “ieskatījies cieši acīs” savam Krievijas kolēģim un “sajutis viņa dvēseli” - “ļoti tiešu un uzticamu”. Turklāt Putins daudz izpalīdzēja pirmajos mēnešos pēc ASV intervences Afganistānā.
Kopš tā laika attiecības ir tikai pasliktinājušās. Rietumvalstu nespēja izprast Putinu visspilgtāk izpaužas Vašingtonas redzējumā par Krievijas politiku Ukrainā – it īpaši ASV augstāko amatpersonu apgalvojumos, ka Putins cenšas “atjaunot Padomju Savienību” kā daļu no sava “politiskā mantojuma”.
Nav grūti saprast, kāpēc tā varētu padomāt. Putins nesen vaimanāja, ka pirms 30 gadiem piedzīvotais Padomju Savienības sabrukums bija “traģēdija” un “vēsturiskās Krievijas” pastāvēšanas beigas. Tā ne tuvu nebija pirmie šāda veida izteikumi no Putina puses. Turklāt nav pagājuši pat desmit gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā un Krimas nelikumīgās aneksijas.