Ko darīt, lai tekstila pārstrādes bizness būtu ienesīgs?

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Par to, kādi atbalsta mehānismi vajadzīgi, lai uzņēmējiem būtu interesanti sākt darboties Latvijā vēl neapgūtajā tekstila pārstrādes nišā un kāpēc tekstila atkritumu šķirošanai būs jēga tikai tad, ja darbosies efektīva tekstila pārstrādes sistēma, TVNET saruna ar Kasparu Poņemecki - Liepājas ekonomiskās zonas Drošības, aizsardzības un vides daļas vadītāju, vienu no pētījuma "Tekstila atkritumu pārstrādes iespēju analīze Latvijā" autoriem.

Atkritumu apsaimniekošanas operatori, kas realizē lietotā tekstila šķirošanas pilotprojektus, atzīst, ka sabiedrības interese par nevajadzīgā apģērba nodošanu izrādījusies necerēti liela. Tomēr neatbildēts ir jautājums, ko tālāk darīt ar tekstilu, ko cilvēki iemetuši šķirošanas konteineros. Diemžēl daļa no tā aizvien nonāk atkritumu poligonā, un sistemātiska risinājuma šai problēmai Latvijā šobrīd nav. Kāda varētu būt izeja?

Situāciju varētu labot tikai Dabas resursu nodoklis (DRN) ražotājiem un importētājiem, līdzīgi kā tas ir, piemēram, ar plastmasas iepakojumu un riepām. Motivējošs faktors varētu būt DRN atlaide tiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem, kas noslēguši līgumu ar atkritumu pārstrādātāju. Lai veicinātu pārstrādi, arī tiem, kas tekstila atkritumus pārstrādā citos materiālos, būtu jāatgriež DRN. Savukārt tie uzņēmumi, kas tekstila atkritumus nodotu poligonā noglabāšanai, šo atlaidi nevarētu saņemt.

Atgriežamajai summai vajadzētu būt uzņēmējiem pietiekami interesantai.

Līdz ar to vajadzētu veikt izmaiņas “Dabas resursu nodokļa likumā”, iekļaujot tekstilmateriālus sadaļā “Nodokļa likmes par videi kaitīgām precēm”.

Šobrīd rezultāti tekstila atkritumu savākšanā vērtējami kā vidēji labi, jo progress ir, bet pietrūkst izpratnes un kontroles mehānismu. Vislabākais risinājums būtu nolietotā tekstila otrreizēja izmantošana, bet Latvijā nav neviena liela uzņēmuma, kas ar to nodarbotos. Skandināvijas valstīs, Lielbritānijā, Francijā ir uzņēmumi, kas specializējušies apģērbu ražošanā, izmantojot otrreizējus materiālus.

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Ko Latvija varētu iesākt ar tekstila atkritumiem?

Gada laikā atkritumu poligonos kopā ar sadzīves atkritumiem nonāk vairāk nekā 26,7 tūkstoši tonnu tekstila atkritumu.

Lai šajā jautājumā būtu progress, procesos jābūt ieinteresētam gan Valsts vides dienestam, gan atkritumu apsaimniekotājiem. SIA SCHWENK Latvija”, kas nodarbojas ar cementa ražošanu, gadā importē vairāk nekā 10 tūkstošus tonnu tekstilatkritumu, ko sadedzina, lai iegūtu enerģiju ražošanai.

Latvijā vairāki uzņēmumi ir mēģinājuši sadarboties ar cementa rūpnīcu, bet neviens no tiem nav spējis nodrošināt pietiekamu tekstilatkritumu daudzumu un kvalitāti.

Uzņēmumam, kas tekstila atkritumus izmanto kā kurināmo, katru mēnesi izejmateriāli vajadzīgi noteiktā daudzumā un atbilstošā kvalitātē.

2019. gadā Latvijā tika ievestas 10 322,34 tonnas tekstila atkritumu, kas tika sadedzinātas enerģijas atguvei “SCHWENK Latvija” SIA objektā Brocēnu cementa rūpnīcā.

Pētījumā minēts, ka Latvijā ievestais tekstila atkritumu daudzums 46 reizes pārsniedz Latvijā savākto atkritumu daudzumu. Latvijā tiek savāktas tikai 223,5 tonnas gadā, turpretim 2019. gadā ievestas 10 374,84 tonnas. Kopējais reģenerēto (reģenerācija - darbība, kuras galvenais rezultāts ir atkritumu lietderīga izmantošana ražošanas procesos vai tautsaimniecībā enerģijas avotu) atkritumu daudzums ir 10 586,675 tonnas gadā - tātad gandrīz tikpat daudz, cik tiek ievests.

Zviedrijā tekstila atkritumi tiek plaši izmantoti, lai ražotu siltumu, - ir speciālas tam pielāgotas katlumājas.

Līdzīgi arī Tallinā - siltumenerģiju pilsētai iegūst, dedzinot bīstamos atkritumus, tostarp visus no Latvijas slimnīcām savāktos atkritumus.

Pie mums tiek uzskatīts, ka sadedzināt atkritumus ir bīstami un nepareizi.

Zviedrijā, izmantojot atkritumus, 2017. gadā tika radīts tāds siltuma daudzums, lai varētu apsildīt 1,25 miljonus dzīvokļu un ar elektrību nodrošināt 680 tūkstošus mājokļu. Pašreiz iekārtas spēj sadedzināt 6,6 miljonus tonnu atkritumu gadā.

Vai pareizi saprotu - atkritumu dedzināšana, lai ražotu enerģiju, varētu būt viens no variantiem?

Tas nav slikts risinājums. Jāsaprot, ka ir daļa tekstila atkritumu, kas ir tik sliktā stāvoklī, ka ar tiem neko nevar iesākt. Vienīgais - sadedzināt. Ja tehnoloģiskais process tiek pareizi organizēts, tiek izmantoti dažādi filtri, vide netiek piesārņota. Protams, nevajag pārcensties un dedzināt visu - arī to, kas vēl ir labs un otrreiz izmantojams.

Atgriežoties pie drēbju kaudzēm, kas tiek aizvestas uz atkritumu poligonu, - kas vajadzīgs, lai uzņēmēji un sabiedrība kopumā būtu ieinteresēta meklēt iespējas, kā izmantot šo resursu?

Cilvēki būs ieinteresēti pārstrādē, ja darbosies DRN, proti, iespēja to atgūt, rīkojoties atbildīgi.

Tekstila materiāls nav tik vērtīgs, lai kāds būtu ieinteresēts to par velti šķirot un vākt. Apģērbs nekad nebūs tādā vērtē kā metāllūžņi.

Problēma ir tā, ka līdz ar DRN pieaugtu gan jauna, gan lietota apģērba cenas veikalos, un tas nebūtu populāri. Jo šobrīd cilvēki domā, kāpēc pirkt dārgu un kvalitatīvu apģērbu, ja var nopirkt četrus nekvalitatīvus un lētus apģērba gabalus.

Pētījuma autoru ieskatā nodokļu likme varētu būt 200,00 eiro par tonnu, kas patērētājam  palielinātu apģērba cenu tikai par 0,20 centiem kilogramā, bet būtiski ierobežotu Latvijā ievestā zemas kvalitātes apģērba daudzumu un veicinātu vietējo lietoto tekstila materiālu šķirošanu un nonākšanu “second-hand” veikalos.

Latvijas tirgū gadā nonāk aptuveni 12,5 kg jauna apģērba uz vienu iedzīvotāju. Tajā pašā laikā ievērojami pieaug lietotu apģērbu ievešanas apjoms, sasniedzot 15,5 tonnas gadā. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm - tas ir daudz vai maz?

Kopumā Latvijā apģērba patēriņš nav milzīgs, salīdzinot ar Eiropas valstīm. Lietotā apģērba ievešanas apjoma pieauguma tendence ir satraucoša.

Kas notiek ar tiem lietotajiem apģērbiem, kas netiek pārdoti?

Visticamāk, no tiem atbrīvojas, sūtot uz trešās pasaules valstīm, piemēram, Āfriku.

Dažāda mēroga infrastruktūra - pamatā konteineri - tekstila atkritumu savākšanai šobrīd pieejami 60 vietās Latvijā. Piemēram, "Eco Baltia vide" sadarbībā ar citiem atkritumu apsaimniekotājiem uzstādījis 100 tvertnes, kurās iedzīvotāji aicināti mest tīru, vēl lietojamu apģērbu, jo tālāk to sūta uz Āfriku un Pakistānu, kur cilvēki to turpina nēsāt. Tomēr ne visu - daļa nonāk atkritumos.

Konteineros cilvēki mēdz iebāzt arī netīru, saplēstu apģērbu, kuram nevar piešķirt otru dzīvi. Līdzīgi kā plastmasas iepakojumam paredzētajos konteineros iemet PET pudeli, kas piebāzta ar izsmēķiem.

  • Tuvākajos gados lielākajās pilsētās atkritumu apsaimniekošanas operatoriem sadarbībā ar pašvaldībām jānodrošina viens tekstila šķirošanas konteiners uz 1000 iedzīvotājiem, mazākos novados konteineram būs jāstāv apkaimē, kur ir 2000 iedzīvotāji.
  • Kopumā 2023. gadā Latvijā būs pieejami apmēram 2000 tekstila šķirošanas konteineri.

Vai tas, ka nolietoto apģērbu sūtām uz Āfrikas valstīm, ir risinājums? Tas jau nekur nepazūd - mēs vienkārši piesārņojam citu kontinentu.

Sanāk, ka iemetam atkritumus kaimiņu sētā. Ir pat sliktāk, ja tie nonāk valstīs, kur nav kontroles. Ir valstis, uz kurām sūtot tekstilatkritumus, dabas resursu nodokli nav iespējams atgūt, jo tajās nav pārstrādes iespēju.

Kā ar "ātrās modes" sekām cīnās Skandināvijā?

Viens no labajiem piemēriem ir zviedru zīmols “H&M”, kas līdzīgi kā citi, piemēram, “ASOS”, “GAP Inc”, “Inditex”, “Kering”, realizē aprites modi. “H&M” apņēmies līdz 2030.  gadam panākt, ka tiek izmantoti tikai otrreiz pārstrādāti materiāli, kā arī materiāli ar ilgtspējīgu izcelsmi. Jau tagad ir apģērbu līnijas, kurās tiek izmantota pārstrādāta plastmasa. "H&M" veikalos jau vairākus gadus var nodot lietotu apģērbu, pretim saņemot atlaidi nākamajam pirkumam.

Šāda sistēma ļoti motivē, it īpaši jauniešus.

Ja zini, ka apģērbs, ko iegādājies, ir recycled, tas ir liels pluss, izvēloties, kura zīmola apģērbu pirkt. Nākotnē tas būs standarts, ko vērtēs kā labāko. Un, ja vēl apģērbs radīts no plastmasas atkritumiem, kas savākti no okeāna...

Vai Latvijā pietiekami tiek veicināta aprites ekonomika un ko varētu darīt, lai to sekmētu?

Nē, mērķtiecīga politika nav bijusi. Piemēram, var atbalstīt vietējos amatniekus - apģērbu un apavu labošanas darbnīcas, samazinot PVN nodokļa likmi. Ja apavu remonts ir dārgs, cilvēks apavus labāk izsviež, nevis salabo. Ja labošana ir lēta, tad - kāpēc gan nesalabot? Un tas nozīmē, ka samazinās atkritumi.

Latvijā ir aptuveni četri tūkstoši uzņēmumu, kas nodarbojas ar apģērbu labošanu un pāršūšanu.

Ātrā mode tieši pēdējās desmitgadēs strauji uzņēmusi apgriezienus. Fast fashion ratu apstādināt nevar, bet var salikt spieķus tās riteņos.

Jā, cilvēki ģērbjas vienam vakaram. Kad jāiet uz pasākumu, pat vairs nemeklē skapī, ko uzvilkt, bet aiziet uz veikalu un nopērk jaunu. Bez apģērba labošanas liela nozīme ir cilvēku informēšanai, rādot, kas notiek ar tekstila atkritumiem. Piemēram, kokvilnas apģērbs vidē ar laiku izzūd, bet sintētiskās šķiedras paliek pat 200 gadus.

Cilvēkiem ir izpratne par to, ka plastmasas pudeles mežā mest nevar, bet tāpat vajadzētu attiekties arī pret nolietoto apģērbu.

Visefektīvākais veids, kā uzrunāt sabiedrību, ir caur bērniem, kas nozīmē, ka par vides jautājumiem jārunā jau bērnudārzā.

Ne Latvijā, ne citur Baltijā, nav neviena nozīmīga lietota tekstila pārstrādes uzņēmuma, bet no "vecām kleitām" šūt "jaunas kleitas" nav vienīgais veids, kā nolietotam audumam dot jaunu iespēju. Ir taču citi materiāli, kuru ražošanā tekstilatkritumi var būt noderīgi.

Tekstila atkritumus var izmantot rotaļlietu ražošanā, kā pildījumu mīkstajās mēbelēs. Tomēr, lai rastos šādas ražotnes, vienīgais motivējošais faktors ir pārdomāta DRN politika.

Piemēram, uzņēmums "Eco Baltia vide" ir izdarījis lielu darbu datu vākšanā un zina, kā pie mums veidojas tekstila atkritumu plūsmas - cik daudz ir kokvilna, cik sintētika. Viņiem ir redzējums, kāds ir Latvijas tekstila atkritumu potenciāls.

Vai var teikt, tekstila pārstrāde ir jauna, neatklāta biznesa niša Latvijā?

Jā, noteikti.

Ja nebūs uzņēmuma, kas sāks kaut kaut ko ražot, dodot nolietotajam tekstilam otru dzīvi, cilvēkiem apniks tekstila vākšana, jo pietrūks motivācijas.

LVAF FOTO: logo

 Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Uz augšu
Back