"Te reāli bombardē dzīvojamos masīvus": Antona Semenova stāsts no Harkivas

Kad es otrdienas vakarā pirmoreiz zvanu Antonam Semenovam, viņš atrodas 12 stāvu mājas koridorā, jo tikko ir noskanējusi sirēna un kaut kur ārā skan šāvieni. Viņš saka, ka koridorā, ko ieskauj pamatīgas betona sienas, ir drošāk nekā netālu esošajā pagrabā, kur no okupantu apšaudēm slēpjas citi cilvēki. Pēc divām stundām viņš jau ir savā dzīvoklī, rajonā, kas atrodas netālu no pilsētas centra. Viņš, tāpat kā pārējie Harkivas iedzīvotāji, tikko ir piedzīvojis masīvu uzbrukumu. Kārtējo. Pilsēta, kas līdz šim vakaros bijusi izgaismota, slīgst pilnīgā tumsā. Harkiva jau sesto dienu ir kara krustugunīs, tomēr mans sarunas biedrs ir pārliecināts, ka pilsēta nepadosies.

Antons ir IT speciālists, inovāciju direktors uzņēmumā "Stratex" un iniciatīvas "Manabalss" pārstāvis Ukrainā. Kad Antons stāsta par to, kas notiek Ukrainā, viņa balsī ir tas pats stoiciskais miers, ko pēdējās dienās visa pasaule ir redzējusi ukraiņos.

24. februāris 3.55. Antons pamodās, iegāja virtuvē, iedzēra ūdeni, atgriezās guļamistabā un ieslēdza telefonu, lai ielūkotos ziņu lentē. Aiz loga naksnīgajās debesīs viņš pamanīja mazu dzeltenu bumbiņu, gandrīz kā punktu. Tad vēl vienu un vēl...

"Kas tas ir? Uguņošana?" viņš pārsteigts nodomāja, un tūlīt pat atskanēja drausmīgs troksnis.

Nodrebēja logi un mājas sienas. Krievijas noziedzīgais režīms sāka apšaudīt pilsētas dzīvojamos kvartālus. Sekoja triecieni pa militāro infrastruktūru, karaspēka daļām, tanku rindas Harkivas apkaimē. Apšaudes eskalējās īstās kara šausmās, kas ilgst jau nedēļu, kļūstot par realitāti, kurā šobrīd dzīvo miljoniem ukraiņu.

Otrdienas rītā ap 8.00 raķete trāpīja pilsētas centrālajā laukumā - Brīvības laukumā, nogalinot 10 cilvēkus no pilsētas administrācijas un vairākus civiliedzīvotājus. "Cik cilvēku ir gājuši bojā, nav zināms... es negribu minēt skaitli, bet apšaudes ir pamatīgas. Te reāli bombardē dzīvojamos kvartālus," viņš stāsta.

"Tas nozīmē, ka Putins... Man pat negribas izrunāt viņa vārdu... Viņš vispār nav cilvēks, vienkārši nenormāls. Tas ir genocīds un kara noziegums."

Nē, Harkiva šobrīd nav tukša. Daudzi ir pametuši pilsētu, bet daudzi palikuši, viņš saka. Harkivā dzīvo vairāk nekā 1,4 miljoni cilvēku.

"Cilvēki tiek sarauti gabalos," turpina Antons. Pirmdien kādai sievietei, kas gāja pa ielu, netālu no metro stacijas apšaudes laikā tika norauta kāja, bet viņa izdzīvoja. Cerams. Kāda cita sieviete atradās dzīvoklī 16 stāvu mājā, kurā ietriecās raķete, un viņa gāja bojā. Antona brālis abu mammu aizvedis uz nelielu pilsētu 300 km no Harkivas. Tomēr arī tur cilvēki nevar justies drošībā. "Tur šodien raķete trāpīja kafejnīcā - brīdī, kad pa ielu gar to gāja sieviete ar bērnu. Viņi aizgāja bojā," turpina Antons.

Sirēna biežāk atskan dienā, nevis naktī, kad ir relatīvi mierīgi. "Iepriekšējā nakts bija mierīga. Sirēna skanēja no desmitiem vakarā līdz pusnaktij, un tad astoņos no rīta." Kad atskan sirēna, vēstot par kārtējo uzbrukumu mierīgajiem iedzīvotājiem, Antons dodas uz koridoru, kas atrodas ēkas centrā. "Apkārt ir nesošās sienas no betona. Ja ēkā ietrieksies raķete, tā mūs nesasniegs.

Tā sauktā patvertne ir vienkāršs pagrabs, kas nav piemērots, lai patvertos no smagās artilērijas apšaudēm. Brāļu kapi un viss...

Tajā nav autonomas ventilācijas un vairāku izeju."

Desmit minūšu gājiena attālumā no Antona mājas atrodas metro stacija, kur daudzi Harkivas iedzīvotāji dzīvo jau vairākas dienas. Antons stāsta, ka viņi guļ vilcienu vagonos - daļa uz soliem, citi uz grīdas. Tomēr tur ir elektrība, ūdens, tualetes. "Mūsu pilsētā vakaros vienmēr bija ļoti skaisti - viss izgaismots, bet tagad pilsēta slīgst tumsā, arī logos gaisma nedeg. "

Pa dienu pilsētā darbojas nedaudzi veikali un aptiekas. Antons Semenovs saka, ka dienā uz ielas var redzēt pilsētu steigā pametušo saimnieku atstātus, iztramdītus suņus, un arī tas ir ļoti skumji.

Viņa kaimiņš, kad dodas patverties pagrabā, čihuahua šķirnes sunīti atstāj mājās. Dzirdot šāvienus, dzīvnieks nemitīgi rej.

Lai gan... Pēdējās dienās arī mazais sunītis vairs tik ļoti vairs nereaģē uz kara troksni aiz loga.

"Vienu varu teikt droši: pateicoties karam, ukraiņu nācija ir kļuvusi tik vienota un stipra kā nekad. Mēs parādījām, ka varam sev un Eiropai." Antons saka, ka šobrīd vairs pat neuzņem brīvprātīgos, jo to ir daudz - vairāk nekā ieroču. Viņš saka, ka ukraiņi ir pateicīgi Eiropas valstīm, kas palīdz ar ekipējumu, ieročiem, un tiem brīvprātīgajiem, kas gatavi doties palīgā ukraiņu tautai.

"Tie, kas gribēja pie mums "krievu pasauli", tagad ne tikai no baumām zina, kāda tā īstenībā ir," sarunas noslēgumā saka Antons.