S, 13.08.2022.

Vai lāci Gulbenes novadā nevarēja pārvietot uz Rīgas Zooloģisko dārzu vai Līgatnes dabas takām?

Vita Daukste-Goba
, TVNET Ziņas | KLIK redaktore
Vai lāci Gulbenes novadā nevarēja pārvietot uz Rīgas Zooloģisko dārzu vai Līgatnes dabas takām?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Gaujas Nacionālā parka "Līgatnes dabas taku" lācis voljērā
Gaujas Nacionālā parka "Līgatnes dabas taku" lācis voljērā Foto: Evija Trifanova/LETA

Cilvēku neadekvātas rīcības dēļ 1. aprīlī Gulbenes novadā tika iemidzināts brūnais lācis (Ursus arctos), kuru cilvēki baroja ar dažādiem "labumiem", bet arī pēc dzīvnieka likvidēšanas sociālajos tīklos nerimst komentāri un pārmetumi, ka lāci taču varēja pārvietot uz Rīgas Zooloģisko dārzu vai Līgatnes dabas takām. Vai lāci varēja glābt, pārvedot uz citu vietu? Par to raksta turpinājumā.

Kā iepriekš informēja Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), Gulbenes novadā regulāri manītais brūnais lācis tika nonāvēts saskaņā ar starpresoru ekspertu operatīvās grupas apstiprināto rīcības plānu. Atgādinām, ka lācis marta izskaņā kļuva par ievērojamu apskates objektu, cilvēki pārgalvīgi tuvojās klāt lācim, uzņēma fotogrāfijas dažus metrus no lāča, kā arī dzīvnieku piebaroja ar dažādiem "labumiem". Veterinārārstu veiktā sekcija atklāja bēdīgu ainu – lācim bija doti nepiemēroti produkti, tostarp cigarešu izsmēķi un čaumalas. Kuņģī bija iestrēdzis arī plastmasas iepirkumu maiss. Pēc sekcijas veikšanas lāci nogādās Latvijas Nacionālajam dabas muzejam, kur darbinieki tālāk lems par lāča ādas vai skeleta izmantošanu sabiedrības izglītošanas nolūkā.

Bet – vai lāci varēja glābt, pārvietojot to citur? To portāls TVNET vaicāja DAP un arī Rīgas Zooloģiskajam dārzam, kurš sociālo tīklu lietotāju komentāros piesaukts kā iespējamā lāča pārvietošanas vieta.

Rīgas Zoodārza dzīvnieku kolekcijas vadītāja Guna Vītola sarunā portālam TVNET atklāj, ka par lāčiem garas un plašas diskusijas bijušas jau pērnā gada rudenī, kad tie sirojuši un rosījušies pa mājām Valkas un Smiltenes novadā. Atgādinām, ka lāčus toreiz pārvietoja no vienas vietas uz citu, un tagad tapa zināms, ka Gulbenes puses iemidzinātais lācis bija viens no diviem lāčiem, kas pērnā gada rudenī tika izšķirti un pārvietoti uz nomaļākiem mežu masīviem. Par to liecināja gan DNS paraugi, gan ausī ievietotā krotālija.

"Mēs jau rudenī, kad šie lāči staigāja apkārt pa zemnieku mājām, izrunājām visus variantus, kā varētu un kā nevarētu šo lāci likt [Rīgas Zooloģiskajā dārzā]. Mums jau rudenī nebija vietas, pavasarī mums arī nav vietas, kur varētu viņu ievietot vismaz uz 30 dienām. Tāpēc šajā pavasarī vairs arī nebija nekādu diskusiju, mēs jau rudenī visu izrunājām, " norādīja Vītola.

"Pirmkārt, cilvēki nesaprot, ka tas nav tik vienkārši – ielikt lāci zooloģiskajā dārzā. 

Lāci nevar ielikt 3x3 būrī. Mums arī nav tādu 3x3 būru. Otrkārt, cilvēkiem šķiet, ka mūsu lāču bedres, kas mums ir un šobrīd stāv tukšas, var izmantot lāčiem. Tās ir domātas nojaukšanai. Visas drošības konstrukcijas, kas mums bija, lai lāci varētu atdalīt, vietu iztīrīt, tās ir demontētas! Arī ļoti izturīgas metāla konstrukcijas ir palikušas vecas, tās ir noņemtas, vēl citas konstrukcijas ir sarūsējušas vai saplīsušas.  Cilvēkiem šķiet, ka to lielo plēsīgo dzīvnieku turēšana nebrīvē ir ārkārtīgi vienkārša. Bet, protams, tā nav! Jābūt tā, lai dzīvniekam ir ne tikai ērti, bet arī tā, lai cilvēkiem ir droši viņu kopt."

Kā vēlreiz uzsvēra Vītola – uz Rīgas Zooloģisko dārzu lāci nevarēja pārvietot. "Ja Latvijā ministrija būtu radījusi iespēju lielo un plēsīgo dzīvnieku karantīnai, patversmei, tad tādā gadījumā šādu lāci varētu noķert un tur ievietot. Tur lāci varētu turēt kādu laiku – kamēr sakārtotu dokumentus, kamēr atrastu vietu, kur to likt tālāk. 

Lāčus ir ļoti grūti izvietot. Turklāt vēl tādu lāci, kurš ir savvaļas, bet dzīvot savvaļā vairs nav spējīgs," tā Rīgas Zoodārza dzīvnieku kolekcijas vadītāja.

Viņa neslēpa, ka pērnā gada rudenī Rīgas Zooloģiskajam dārzam nācās noklausīties ieteikumos, ka šos lāčus taču var pārvietot uz dabas rezervātiem Vācijā vai Austrijā. "Tur bija argumenti: ja viņš sācis diedelēt Latvijā, viņš turpinās to darīt arī Vācijā vai Austrijā. Paradumi nemainīsies," tā Vītola.

Kā uzsvēra Vītola, lielāki vai mazāki zoodārzi savas dzīvnieku kolekcijas plāno, tāpat tiek plānota arī jauna dzīvnieku mītņu celtniecība. Tad tiek plānota arī vieta un laiks, kā šo dzīvnieku saņemt. 

"Nav tā, ka Eiropā stāv pieci aploki tukši un gaida, kad varbūt kāds lācis parādīsies," uzsvēra Vītola.

Runājot par Gulbenes puses lāci un cilvēku bezatbildību, Vītola uzsvēra – cilvēki ir ļoti neizglītoti. "Vēl vairāk pārsteidz tas, ka cilvēki ir nespējīgi mācīties vai nespējīgi izlasīt informāciju un saprast, ka tā informācija, ko sniedz zinoši cilvēki, ir patiesa. Ka tie noteikumi, ko zinoši cilvēki saka, ir ar pamatojumu, nevis tāpēc, ka kādam gribas izdot noteikumus noteikumu pēc," norādīja Vītola, kura par notikušo ir dusmīga. "Es domāju, ka cilvēki no šī nemācīsies. Es, godīgi sakot, esmu nikna, ne tikai uz tiem cilvēkiem, kas nemāk izlasīt tekstu un saprast tekstu, bet es esmu dusmīga arī uz dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, kuri uzkurina sabiedrības daļu, kura īstenībā nemaz nesaprot to nozīmi. Viņi ir tādi kā pa pusei dezinformatori.

Tā problēmas sakne ir nevis tas dzīvnieks, ko neizglāba, bet sabiedrība, kura to dzīvnieku tiktāl noveda. 

Lielākie resursi ir vajadzīgi, nevis lai dusmotos uz kaut kādām iestādēm, kuras nav bijušas pietiekami izdarīgas, bet uz to, ka sabiedrība ir jāizglīto." 

Arī DAP portālam TVNET norādīja, ka šo Gulbenes puses lāci nevarēja pārvietot ne uz Rīgas Zooloģisko dārzu, ne Līgatnes dabas takām vai citviet. 

Vītola jau minēja, ka pērnā gada rudenī bija plašas diskusijas par lāčiem, un to arī atgādina DAP. Toreiz tika izveidota starpresoru darba grupu, iesaistot vadošos speciālistus no dažādām iestādēm, piemēram, vadošo zinātnieku par lāču jautājumiem Latvijā Jāni Ozoliņu (LVMI “Silava”), Līgatnes dabas taku vadītāju Intu Langi un zvērkopi Velgu Vītolu, Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Dzīvnieku kolekcijas vadītāju Gunu Vītolu, veterinārārstus un citus speciālistus. DAP, mēģinot risināt šo neikdienišķo situāciju, toreiz arī vērsās pie līdzīgām iestādēm ārpus Latvijas un apkopoja informāciju gan par Igaunijas, gan Vācijas, gan Krievijas, gan Kanādas pieredzi.

Jau rudenī, balstoties uz iegūto informāciju par lāčiem, DAP ar ekspertiem izstrādāja rīcības plānu ar alternatīvajiem risinājumiem:

  1. Aizbiedēšana;
  2. Izšķiršana;
  3. Izvietošana nebrīvē;
  4. Likvidēšana.

"Gan aizbiedēšanu, gan izšķiršanu mēs īstenojām pagājušā gada rudenī," atgādina DAP pārstāve Elīna Ezeriņa.

Viņa arī norādīja, ka nedz DAP, nedz arī Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs neatbalsta lāču sagūstīšanu un ievietošanu kādā no dzīvnieku novietnēm, piemēram, Līgatnes dabas takās vai Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā. 

"Pirmkārt, savvaļā dzimušu lāču izvietošana voljērā pakļaus lāci ilgstošam stresam un mocībām, un, otrkārt, abās iestādēs nav voljēru jaunu lāču uzņemšanai un resursu šo lāču uzturēšanai 30 gadu garumā," skaidroja DAP pārstāve.

Kā aplēsusi DAP, lāča uzturēšana izmaksātu apmēram 0,5 miljonus eiro. Aprēķini veikti, ņemot vērā lāča voljēra izbūvi, kā arī visas drošības un labturības prasības. Lāča voljēru nevarētu izbūvēt dažu nedēļu vai mēneša laikā – tas prasītu ne mazāk kā gadu. Kāpēc tik ilgi? Ezeriņa atzīmēja, ka būtu jāņem vērā Publiskajā iepirkumu likumā minētās iepirkuma prasības, projektēšana un izbūve.

DAP arī sazinājusies ar starptautiskajā zooloģisko dārzu tīklā esošajiem zoodārziem, lai tie uzņem šo lāci, bet tie atteikuši gan toreiz rudenī, gan šopavasar. Kā skaidroja DAP, atteikuma iemesls ir tas, ka 

zooloģiskie dārzi uzņem jau nebrīvē dzimušus dzīvniekus, tie savvaļas dzīvniekus nevēlas uzņemt, turklāt zoodārzos vairs nav kapacitātes, jo tiek uzņemti Ukrainas zoodārzu dzīvnieki.

Vai savvaļas dzīvnieku parki nevarēja uzņemt šo lāci? Arī šeit DAP saskārusies ar atteikumu. Piemēram, savvaļas dzīvnieku parks "Alternative Bärenpark Worbis gGmbH" atsakās uzņemt savvaļas dzīvniekus ar izmainītu vai neadekvātu uzvedību.

DAP jau iepriekš informēja, ka lāči var nostaigāt lielus gabalus, tiem ir plašas teritorijas. "Dzīvniekiem pilsonības nav, un tie brīvi staigā no vienas valsts uz otru – ir viena kopējā Baltijas populācija, un Latvijas lāči ir daļa no tās," pauda DAP.

Tēviņu individuālās teritorijas variē robežās no 500 līdz 1300 km2, bet atsevišķos gadījumos var pārsniegt pat 4000 km2. Mātīšu teritorijas ir mazākas – no 130 līdz 780 km2. "Līdz ar to Latvijā arī nav iespējams pārvietot piebarotus lāčus uz teritorijām, kur tie nekad vairs netraucēs nevienu saimniecību. Aizvesti tālu prom no cilvēku mītnēm, tie tik un tā meklēs ceļu atpakaļ, lai tiktu pie cilvēku sarūpētas barības," iepriekš pauda DAP.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu