Finanšu nozares asociācijas apkopotā informācija liecina, ka pērn no iedzīvotājiem izkrāpti vairāk nekā 11 miljoni eiro, un šī gada pirmo mēnešu dati rāda, ka krāpšanas gadījumu skaita un zaudēto līdzekļu apmēra samazināšanās nav gaidāma arī šogad. Kāpēc krāpnieku nagos var nonākt jebkurš un ko darīt, lai no tā izvairītos, sarunā par digitālo drošību skaidro Asociācijas eksperts, Krāpšanu ierobežošanas darba grupas vadītājs Anrijs Šmits.
Bankas ik dienu turpina cīņu ar telefonkrāpniekiem, investīciju krāpniekiem, kā arī ar dažādiem citiem krāpniecības paveidiem. Lai gan atgādinājumi par personīgo kiberdrošību publiskajā telpā nav retums un arī finanšu iestādes rūpējas par dažādiem mehānismiem, kas preventīvi pasargā klientus no zaudējumiem, finanšu krāpniecības gadījumu skaits nemazinās.
Jāsaka, ka ir cilvēki, kas ļoti labi orientējas digitālajā vidē un viņus patiešām ir grūti apvārdot. Tomēr, lai gan "Mastercard" un Finanšu nozares asociācijas gada sākumā veiktā aptauja atklāj, ka lielākā daļa (87%) Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka spētu atpazīt telefonkrāpniecības mēģinājumu, lielākā daļa no mums arī pēc vairākkārtīgiem brīdinājumiem pamanās iekļūt viltvāržu tīklos.
"Manuprāt, krāpšanas gadījumos noteicošais nav ne vecums, ne dzimums vai izglītības līmenis, bet gan mūsu raksturs — cik viegli mēs uzticamies kāda solījumiem vai cilvēkiem kopumā, cik viegli mēs protam pateikt nē vai kādam atteikt. Tīri psiholoģiski daļa no cilvēkiem savā būtībā vienkārši nav gatavi sociālās inženierijas uzbrukumiem.
To apliecina arī tas, ka iedzīvotāji uz krāpnieku āķa mēdz uzķerties atkārtoti. Īpaši izplatīti tas ir investīciju krāpšanas gadījumos, kas aizvien ir viens no vispopulārākajiem krāpšanas veidiem, ar ko saskaras bankas un to klienti. Izmantojot dažādas aktuālas mediju ziņas, krāpnieki veikli aicina investēt gan viltus "Tesla" akcijās, gan naftā, kriptovalūtā vai zeltā," saka Šmits.
Tipisks reviktimizācijas scenārijs — upuris domā, ka iegādājas kriptovalūtu, kamēr nauda patiesībā nonāk pie viltvārža. Pēc ziņošanas bankai un izmeklēšanas sākšanas paiet zināms laiks, un upurim piezvana it kā juristi, kas ir lietas kursā par situāciju, piedāvājot palīdzēt atgūt naudu.
Viltus juristi pretī prasa nomaksāt valsts nodevu, kas šķietami ir maza summa, — tā cilvēki atkārtoti savus finanšu līdzekļus ir labprātīgi pārskaitījuši ļaundariem. Lai gan bankas aktīvi cenšas novērst dažādus krāpšanas gadījumus un atturēt savus klientus no krāpniecisku darījumu izpildes, ir gadījumi, kad bankas kļūst bezspēcīgas, jo cilvēki paši aktīvi meklē iespējas, kā atbrīvoties no savas naudas, vai izturas pret to un saviem personīgajiem datiem vieglprātīgi.
Tāpat bankām vēl joprojām ārkārtīgi lielu slogu sagādā telefonkrāpnieki. Viltus finanšu institūciju un citu organizāciju pārstāvji lielākoties zvana no ārzemju zvanu centriem. Populārākie no tiem atrodas Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā. Šodienas pasaules notikumi gan šo zvanu plūsmu ir samazinājuši, tomēr atslābt nedrīkst.
"Gandrīz vienmēr krāpniecības mēģinājumos atslēgas moments ir steiga. Ļaundari savus upurus apvārdo tā, lai cilvēkiem nebūtu iespējas apdomāties, pārbaudīt faktus vai ar kādu konsultēties.
Ja zvana nepazīstams numurs, jāatceras, ka personīga informācija jāpatur tikai pie sevis — banka, zvanot savam klientam, nekad neprasīs tā personīgo informāciju. Tāpat bankas darbinieks nekad neatteiks sarunu latviešu valodā un vienmēr runās laipni. Saskaroties ar krāpnieku zvanu, tas, ko cilvēks var praktiski darīt, — neielaisties sarunās, nolikt klausuli un aizdomīgo telefona numuru nobloķēt," norāda Šmits.
Ja iespējams, par konkrēto zvanu un numuru vajadzētu paziņot savai bankai, tādējādi pārliecinoties, ka zvanītājs tik tiešām nebija bankas pārstāvis, un nodot informāciju par viltus zvanītāju, lai banka var izmantot attiecīgo informāciju preventīvām darbībām.
"Digitālajā vidē ir ne mazums viltus mājaslapu un interneta veikalu, kuru sākumlapās vien jau ir vesela rinda ar sarkaniem karogiem, — iesaku vienmēr rūpīgi apskatīt tīmekļa vietnes adresi. Pirms pirkuma veikšanas jāpārliecinās par drošas mājaslapas esamību un jāizvērtē cenas objektivitāte," tā Šmits.
Tāpat vērts sameklēt kontaktu sadaļu, privātuma politikas un piegādes politikas atrunas, kam būtu jābūt pieejamām katrā godīgā interneta veikalā. Kopumā par veikalu daudz priekšā pasaka mājaslapas izkārtojums, funkcionalitāte un citu lietotāju atsauksmes. Kā likums, viegla "Google" meklēšana jau sniegs daudz atbilžu un palīdzēs izvairīties no nevēlamām sekām.
"Aizvien aktuāla ir arī romantiskā krāpšana — neskatoties uz to, ka "Netflix" piedāvā dokumentālas filmas par šo tēmu, mūsu klienti aizvien mēdz uzķerties uz šīm shēmām. Ļaundari savus potenciālos upurus noskata sociālajos tīklos vai dažādās iepazīšanās platformās.
Līdzīgi kā filmās, arī realitātē krāpnieki, izmantojot viltu, cenšas nodibināt ar noskatīto upuri romantiskas attiecības, kuras protams, kādā brīdī tiek izmantotas, lai pieprasītu naudu vai upuri šantažētu.
Un atkal — tā visa pamatā ir cilvēka emocijas un psiholoģija. Mums patīk ticēt veiksmei un labajam, negaidītām laimīgām sakritībām, tomēr diemžēl patiesība ir tāda, ka ātra un liela peļņa noteikti nevar būt garantēta, kā arī pēkšņs laimests loterijā, visticamāk, ir krāpnieka ēsma," saka Šmits.
Šmits iesaka, domājot un rīkojoties digitāli, vienmēr saprast un apzināties, kas ir tās darbības, ko mēģinām veikt. Ja nav drošības sajūtas digitālajā vidē, vēlams pieaicināt kādu uzticības personu — nevis konsultantu internetā, bet labu draugu vai zinošu ģimenes locekli, kas var palīdzēt pieņemt pareizus lēmumus. Gadījumos, kad sadarbojamies ar kādu pakalpojuma sniedzēju, īpaši finanšu brokeri, vienmēr nepieciešams līgums, un jāpārliecinās, vai otra puse ir sertificēta.
"Ja kāds ir mēģinājis vai kādam jau ir izdevies tevi apkrāpt, par to noteikti ir jāziņo atbildīgajām institūcijām. Iedzīvotāji par telefonkrāpniecības gadījumiem ziņo diezgan aktīvi, jo daudzkārt šie viltus zvani mēdz būt kaitinoši bieži. Tāpat arī ļoti bieži informē par tirdzniecības krāpšanas gadījumiem — viltus mājaslapām vai sūtījumu pārvadātāju viltus paziņojumiem. Tomēr, kas attiecas uz citām krāpniecības shēmām, daudz kas paliek noklusēts.
Piemēram, investīciju vai romantiskās krāpšanas upuri nelabprāt runā par savu pieredzi, jo kaunas.
Lai gan cilvēki jūtas neērti un nevēlas tikt izprašņāti vai dalīties ar savām privātajām sarakstēm, ar šiem stāstiem ir jādalās arī draugu un paziņu lokā. Modrību var zaudēt ikviens — tas ir cilvēcīgi. Problēmas rodas tur, kur mīt neziņa vai šaubas. Tāpēc informētība un pārliecība par savu rīcību ir labākais drošības garants," noslēdz Šmits.
