Senas Ogres vasarnīcas atdzimšanas stāsts: Anspoku ģimenes pieredze

FOTO: Privātais arhīvs/ TVNET kolāža

Ceriņu ielas vasarnīca Ogrē, pateicoties Anspoku ģimenes apņēmībai un radošajām idejām, divu gadu laikā ir piedzīvojusi iespaidīgas pārvērtības. Aplūkojot “pirms un pēc” bildes mājas saimnieces Vitas izveidotajā "Instagram" kontā oldhousechanges, var tikai apbrīnot jauno vasarnīcas īpašnieku veikumu. Lai iedvesmotu arī citus noticēt savai varēšanai, Vita Anspoka dalās ar mājas atdzimšanas stāstu, pieredzi un padomiem, kas noteikti noderēs tiem mājokļu atjaunotājiem, kuri vēl ir tikai pašā ceļa sākumā uz savu sapņu mājokli.

Māja atrodas pašā Ogres pilsētas sirdī. Tā ir sena, celta 1924. gadā kā viena no Ogres pilsētas savulaik izslavētajām vasarnīcām. Sākotnēji gan tā izskatījās krietni citādāk nekā šobrīd – ābeļu ieskauta, ar slīpu jumtu, kurā bija izbūvēts izvirzīts balkoniņš, vieglu, stiklotu verandiņu un koka slēģiem pie logiem. Padomju laikā ēka tika pārbūvēta un vizuāli zaudēja savu šarmu. Kopš 1944. gada mājas pirmo stāvu apdzīvoja Vitas krustmātes ģimene.

“Bieži - jau kopš agras bērnības - pie viņas ciemojos, un man tur bija zināms ikkatrs stūrītis. 2019. gadā, pēc krustmātes nāves mājas pirmais stāvs nonāca mūsu īpašumā.

To, ka būs nepieciešama mājas atjaunošana un remonts, sapratām uzreiz. Galvenais iemesls bija tas, ka abu stāvu iedzīvotājiem bija viena kopējā sausā tipa tualete. Vannas istabas nebija vispār, taču mūsu nākotnes plānos ietilpa dzīvokļa izīrēšana Airbnb,”

stāsta Vita. "Gadu pēc krustmātes aiziešanas mājā nedarījām neko, jo ik uz soļa te bija sāpīgas atmiņas. Pirmais un psiholoģiski grūtākais darbiņš bija atbrīvot telpas no krustmātei piederošajām lietām, jo viņa šo pasauli pameta pēkšņi - nepameta sajūta, it kā mirklis būtu apstājies.”

Kopējā dzīvokļa platība ir 52.8 m2. Sākotnēji telpu sadalījumā ietilpa verandiņa, trīs nelielas istabas un virtuvīte. Dzīvoklim piederošo āra teritoriju Anspoki dala ar kaimiņiem. "Pa Ogres māju "plosāmies" ar vīru Aigaru. Mums ir arī divas meitas Anna (17) un Emīlija (20) un divas izlutinātas kaķu meitenes. Pastāvīgi šajā Ogres vasarnīcā nedzīvojam, jo mums ir cita dzīves vieta," skaidro vasarnīcas saimniece.

Vasarnīcas  pārvērtības soli pa solim

Vasarnīcas atjaunošanu īpašnieki sāka 2020. gadā.

“Pirmkārt, teritoriju norobežojām ar sētu. Tā pasargāja no nelūgtiem viesiem, kas te dažkārt iemaldījās, un samazināja atkritumu daudzumu, ko garāmgājēji vienkārši iemeta mūsu pagalmā

– pudeles, iepakojuma papīri, izsmēķi – tie mums vēl joprojām jālasa ik dienu. Reiz pat kāda sieviete netraucēti ienāca lasīt ābolus un bija ļoti izbrīnīta, kad viņai par to aizrādījām.”

Kad sētas jautājums bija atrisināts, pie ieejas tika izbūvēta terasīte, un māja uzreiz ieguva pavisam citu izskatu.

Tad sākās vērienīgākais un tehniski sarežģītākais mājas pārvērtību posms - labierīcību ierīkošana. “Ievilkām kanalizāciju un, nojaucot pieliekamo kambarīti patrepē un likvidējot vienas durvis, lai iegūtu sienu, izveidojām miniatūru vannas istabu, kurā ietilpinājām dušu, tualetes podu un pat veļas mašīnu ar tai virsū “uzsēdināmu” izlietni.

Visu mājas remontu uzticējām profesionāļiem. Tas nebija lēti, bet viņi savu darbiņu paveica lieliski, tādēļ ceram, ka tuvākajā laikā atkārtoti remontēt nevajadzēs.“

Paralēli iekštelpu remontam paši Anspoki “plosījās” pa āru. Pandēmijas laiku, kad viss bija slēgts, ģimene izmantoja lietderīgi, sakārtojot pagalmu un ierīkojot apstādījumus. Ar vērtīgiem padomiem dārza tapšanā daudz palīdzējusi Vitas draudzene. Tālāk jau viss bija tehnikas jautājums - atlika tikai norakt velēnu un sastādīt augus. Vienlaicīgi tika izraktas arī zālē ieaugušās betona plāksnes, kas vēlāk tika izmantotas taciņas izveidošanai.

Lielākie izaicinājumi

Atskatoties var teikt, ka paveikts ir daudz, saka Vita. Līdztekus jau pieminētajiem darbiem ir atjaunotas arī vecās koka dēļu grīdas, kur atklājās ķirmju pēdas."To uzskatījām par ieguvumu un atstājām, kā ir.”

Nācās nomainīt arī savu laiku nokalpojušos logus, kas laida cauri aukstumu. Atjaunotas arī abas krāsnis. Pārvilkta elektrība. “Vīrs daudz laika ieguldīja, slīpējot un atjaunojot vecās koka durvis.

Mēbelēm, kas bija glābjamas, devām otru dzīvi, atjaunojot un pārkrāsojot. Iespējami daudz mēģinājām izmantot esošās lietas un pirkt tikai pašu nepieciešamāko.”

Arī mājas interjeru Anspoki veidojuši pašu spēkiem. “Daudz braukājam pa lietoto preču veikaliem, meklējot un arī atrodot pērles. Šajā ziņā mums jau ir uztrenēta acs.” Šobrīd ģimenei atlicis vairs tikai iekārtot virtuvi un guļamistabu, jo pārējās istabas ir gandrīz pabeigtas.

Vita atklāj, ka lielākais izaicinājums remontdarbos bijusi jau pieminētā kanalizācijas ievilkšana un vannas istabas izbūve. Un, protams, zāles pļaušanas sezona, jo teritorija ir paliela, zāle aug ātri un pļaušana aizņem tiešām daudz laika. “Tā kā lieku līdzekļu robota iegādei mums šobrīd nav, ir ideja daļā teritorijas izveidot ziedošu pļavu un zālienu atstāt tikai ap pašu māju. Mēģināsim!”

Vaicāta par to, vai ir kas tāds, ko ar šī brīža pieredzi būtu darījuši citādi, Vita saka, ka nebūtu steigušies ar logu maiņu. “Ļoti gribētos īsta koka logus ar misiņa rokturīšiem. Šobrīd arī saprotam, ka bijām traki, piekrītot maksāt meistariem stundas likmi. Rezultātā remonts izmaksāja ļoti dārgi.

Mēģinot ietaupīt uz materiālu rēķina, redzam, ka terases dēļi jau tagad plaisā un krāsa nobružājas.

Vēl iesaku iespēju robežās uzraudzīt darbu procesu. Mums bija gadījums, kad elektrības kasti strādnieki piestiprināja burtiski sienas vidū. Lūdzām pārlikt neuzkrītošākā vietā. Gadās, ka meistari sākumā atsakās realizēt kādu ideju, piedāvājot vieglāku risinājumu. Tādos gadījumos jāpaliek pie sava. Visbiežāk tas nav neiespējami, tikai sarežģītāk izpildāms.

Ceriņu ielas vasarnīcas “odziņas”

“Manuprāt, mūsu māju “odziņa” ir tās senā aura, kuru arī mēģinājām uzsvērt un paspilgtināt iekārtojumā. Tieši tāpēc arī nejaucām starpsienas, neapvienojām istabas un netiecāmies pēc minimālisma. Māja pati noteica, kādai tai jāizskatās,” - pauž Vita.

Viņa atklāj, ka daudzi centušies pārliecināt nojaukt virtuves plīti. “Argumenti bija iegūta platība (virtuvīte mums ir maza), fakts, ka uz plīts negatavosim, un lielās izmaksas.

Mēs tomēr uzstājām, ka plītij jāpaliek, un ne mirkli to nenožēlojam. Virtuve nu ir ieguvusi īpašu šarmu, jo malkas sprakstoņa drēgnos rudens un ziemas vakaros omulības ziņā nav ne ar ko salīdzināma.

Esam priecīgi, ka paturējām un atjaunojām arī senās durvis, kas pieredzējušas tik daudz! Un vēl mums visiem ļoti patīk mūsu gaišā, saules pielietā verandiņa.”

Ieteikumi tiem, kas ir ceļā uz savu sapni

“Latvijā ir neticami daudz uzņēmīgu, drosmīgu un strādīgu cilvēku, taču esmu pamanījusi, ka tas, kā mums lielākoties pietrūkst, ir pārliecība un ticība sev. Galvenais ir nenobīties jau pašā sākumā. Dariet! Pa mazam solītim. Sāciet ar viena maza stūrīša sakārtošanu. Apskatieties uz paveikto un uzsitiet sev uz pleca, jo jūs JAU esat tikuši tuvāk savam sapnim,” iedrošina Vita.

“Izklausās neticami, bet, iesākot virzīties pretī savam mērķim, viss sakārtojas – negaidīti uzrodas nepieciešamie līdzekļi, kāds padalās ar labu meistaru kontaktiem vai pēkšņi “uzskrienat” tieši tai lietai, ko meklējāt.

Un lai jūs ceļā neapstādina arī kāds solītis atpakaļ! Tāds būs, un tādam ir jābūt. No kļūdām mācās. Noticiet savai varēšanai, dariet, un jūsu sapnis kļūs par īstenību!”

Raksts tapis sadarbībā ar būvniecības namu "Kurši".

Uz augšu
Back