Nauda runā ⟩ Valdība, kas strādājusi faktiski nepārtrauktā krīzes režīmā

Aizvadītie četri gadi: ko valdība ir labi paveikusi?

Valdības un koalīcijas labais darbs ir tas, ka valdība nostrādās šos četrus gadus līdz galam. Ņemot vērā to, ka ievēlētais Saeimas sastāvs ir ļoti raibs, varam priecāties, ka šī valdība izdzīvojusi visus četrus gadus.

“Jāņem vērā, ka šī valdība divus ar pusi gadus nostrādāja pandēmijas laikā, kam neviens nevarēja uzrakstīt kādu stratēģiju. Arī šeit bija labas lietas, un bija lietas, kas izdarītas šausmīgi un zem katras kritikas. Tagad esam Krievijas kara Ukrainā ēnā, kad nekas nav normāli. Viss ir nepārtrauktā krīzes režīmā. Šeit īsti nevar analizēt labos un sliktos darbus, jo viss šis laiks pavadīts nemitīgā krīzē,” saka Bergs.

Šajā laikā esam sapratuši, ka sapulces var organizēt ātri un tām var pieslēgties cilvēki, kas atrodas citās valstīs. Labi, ka arī dažādas papīru lietas var kārtot attālināti.

“No sliktās puses ir tas, ka sapulcēs attālināti var piedalīties ap 100 cilvēkiem, no kuriem trīs ceturtdaļas patiesībā dara ko pavisam citu. Tāpēc ir jāatrod tāds īstais balanss, kā efektīvāk veikt digitalizāciju,” saka Bergs.

Fons pašlaik ir tāds, ka šim skarbajam laikam esam tikuši cauri ar dzīvu ekonomiku un dzīvu valsti, kas ir ļoti svarīgi.

Klauss norāda, ka sākums valdībai bija daudzsološs, ņemot vērā raibo Saeimas sastāvu.

“Tajā laikā, kad valdība tapa, Latvijai bija risks iekļūt FATF un Moneyval pelēkajā sarakstā, bet šī valdība šo jautājumu atrisināja. Pēc tam sākās viss pēc principa “tā nekad nav bijis, bet tas viss atkal notiek”. Vienmēr jau vēlēties, lai ir labāk, taču no rūpniecības puses var teikt, ka rūpniecība kovida laikā neapstājās. Šai valdībai nepaveicās ar daudzām krīzēm, taču nevar teikt, ka tikts galā nesekmīgi,” tā Klauss.

Valdības neveiksmes

No IT nozares raugoties, var teikt, ka ir izcūkots laiks un iespējas uzlabot valsts digitālās sistēmas.

Varam runāt par citām sistēmām – ir skaidrs, ka ar inflāciju un dārgajām enerģijas cenām būs jāsubsidē lielu iedzīvotāju daļu – atkal būs vajadzīgas IT sistēmas, kas spētu sadalīt cilvēkus, kam pienāktos pabalsti. Pie šādas sistēmas tiek strādāts jau gadus septiņus, taču tā joprojām nav pabeigta,” ironizē Bergs.

Bite norāda, ka koordinācija valdības līmenī ir vājā līmenī. Ja ministrijas savās nozarēs var sasniegt kādus rezultātus, tad pārējie jautājumi ministriju sadarbībā risināti netiek.

“Pārresoru korrdinācijas centra vīzija bija tā, ka kaut kas tiks darīts ar starpresoru sadarbību. Tomēr risinājums nav rasts.

Jebkurā gadījumā ir zināmi izaicinājumi, kam nav ātru risinājumu. Mūsu idejām arī ir pretinieki – mēs ierosinājām dabaszinātnēs eksāmenu, taču – nācās gaidīt 17 gadus, līdz tas tika ieviests. Tomēr valdību nevajag pārvērtēt – demokrātiskās valstīs valdības ir kā futbola tiesnesis. Nelaime ir tā, ka mūsu tiesneši pārāk dažādi vērtē, tāpēc mēs kā spēlētāji varam likt padenes viens otram un spēlēt pēc saviem noteikumiem,” saka Klauss.

Valdības efektivitāte aizvadītajos gados

Rudens un ziema ir tuvu, un var pienākt brīdis, ka, tuvojoties vēlēšanām, tiks bārstīts pārāk daudz naudas, lai “dzēstu ugunsgrēku”. Analītiskās kapacitātes trūkuma dēļ mēs nevaram iegūt pietiekamu redzējumu par notiekošo valstī.

“Mēs saskārāmies ar to, ka, tāpat kā valsts, nevaram iedot pa nozarēm konkrētus datus. Jautājums ir par to, cik daudz datu mums ir un kā ar tiem strādāt. Taču valsts līmenī tā ir problēma, jo mums datu trūkst,” saka Bite.

“Ir jāsaprot, ka valdībai nevar pārmest inflācijas apjomu. Tas ir ārējo apstākļu ietekmē. Otrkārt, mēs esam industriālās revolūcijas pārmaiņu posmā, kur enerģētika tiek principiāli mainīta. Mēs dzīvojam pārmaiņu laikos, un tiem neviens nevar būt gatavs. Mēs gribam, lai mums būtu pārejas process bez sāpēm, kas nav reāli. Tagad mums jādomā, cik precīzi nodalīsim tos, kam vajag palīdzēt, no tiem, kas teorētiski varēs iztikt. Bet tiem, kas varēs iztikt, būs no kaut kā jāatsakās, tas būs sāpīgi,” norāda Klauss.

“Šajos inflācijas apstākļos valdība neko daudz ietekmēt nevar. Jautājums ir par palīdzību tiem, kam tas ir nepieciešams. Arī biznesam jāpalīdz pielāgoties.

Izglītība un zināšanu kvalitāte

Latvijā mēs koncentrējamies uz pārvaldību, lai gan bieži vien trūkst līderības. Tā ir problēma, ka augstākās izglītības iestādes reti kura ir gatava mainīties. Visu izšķir cilvēki – var uzrakstīt ļoti labu studiju programmu, taču, ja pretī nav pasniedzējs, kas to var pārnest studentiem, tad nekas arī nenotiek.

“Visu izšķir kadri. Virziens ir pareizs, bet, ja pati sistēma gribēs darboties ar 100 gadu senām tradīcijām, tad nekas arī nemainīsies,” norāda Klauss.

Ar naudu vien nevar visu atrisināt. Ja nav vēlmes mainīties un pieņemt arī neērtas pārmaiņas, tad tā nauda arī neko nemainīs.

“Nereti ir tā, ka no vienas puses augstskolu pamatbudžetam ir dots maz naudas, tāpēc, lai izglītības iestādes varētu saglabāt savu apjomu, tās ir ieslīgušas Eiropas fondu projektu rakstīšanā. Tas noēd gan resursus, gan radošo daļu, un faktiski algas un viss pārējais tiek atražots caur fondiem. Jautājums ir par to, vai būs vēlme un spiediens mainīties,” saka Bite.

Kopumā Latvijas augstskolās milzīgas problēmas nav. Problēma ir tajā, ka Latvijas lielās augstskolas ir pārāk lielas.

“Tās uzņem pārāk daudz studentu, un pēc pirmā pusgada vai gada ap 70% studentu pamet studijas, jo cilvēki nav gatavi studiju procesam. Te vainīga ir valdība, jo Izglītības un zinātnes ministrija maksā augstskolām par siltiem ķermeņiem augstskolas sienās. Tiek finansētas studiju vietas. Augstskolas ņem arī tādus, kas teju nemāk rakstīt un lasīt. Piemēram, teorētiskās fizikas katedrā fizika nemaz netiek prasīta, pietiek tikai ar angļu valodu. Būtu jābūt ciešākam filtram, un labāk uzņemt divreiz mazāk studentu, jo nemotivēti studenti demotivē arī pasniedzējus,” saka Bergs.

Izglītība un zinātne savstarpēji nav tik sasaistītas. Objektīvi skatoties, nemaz tik mazi ieguldījumi zinātnē nav. Problēma ir tā, ka privātais sektors neko nepasūta zinātniekiem.

Nodokļi Latvijā – kas labi paveikts un kas vēl jādara?

Ja skatās atsevišķi, pozitīvi var vērtēt to, ka reinvestēto peļņu neapliek ar nodokli. 1% no darbaspēka nodokļa tika samazināts, un tālāk bija jāizstrādā plāns, kā iet tālāk. Darbaspēka nodokļu jautājums ir galvenais, kas jārisina.

“Ir nācies atzīt, ka mums ir lielākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijā. Ilūzijas, ka tas tiks mainīts šīs valdības laikā, nav, taču spiediens tiks saglabāts, lai spētu šo nodokļu sistēmu padarīt konkurētspējīgu Baltijas līmenī,” norāda Bite.

“Ja ir kāds specifisks uzņēmums, tad tas tiek veidots tur, kur ir šis “ekskluzīvais resurss”, piemēram, meža tuvumā. Ja ir kaut kas vienkāršs, tad ārvalstu investori nevēlas investēt, jo mums ir pārāk lieli izdevumi attiecībā uz nodokļiem. Principā – mums vajag panākt darbaspēku nodokļus Baltijas līmenī, un mēs pārāk daudz laika veltām diskusijām par nodokļiem,” tā Klauss.