“Ir jāsaprot, ka valdībai nevar pārmest inflācijas apjomu. Tas ir ārējo apstākļu ietekmē. Otrkārt, mēs esam industriālās revolūcijas pārmaiņu posmā, kur enerģētika tiek principiāli mainīta. Mēs dzīvojam pārmaiņu laikos, un tiem neviens nevar būt gatavs. Mēs gribam, lai mums būtu pārejas process bez sāpēm, kas nav reāli. Tagad mums jādomā, cik precīzi nodalīsim tos, kam vajag palīdzēt, no tiem, kas teorētiski varēs iztikt. Bet tiem, kas varēs iztikt, būs no kaut kā jāatsakās, tas būs sāpīgi,” norāda Klauss.
“Šajos inflācijas apstākļos valdība neko daudz ietekmēt nevar. Jautājums ir par palīdzību tiem, kam tas ir nepieciešams. Arī biznesam jāpalīdz pielāgoties.
Šādos brīžos valdībai ir jāpieslēdzas. Prasīt, lai valsts subsidē visus iedzīvotājus vai biznesu, nav vajadzīgs. Inflācija ir radusies ārpusē, nevis pie mums,” tā Bite.
Izglītība un zināšanu kvalitāte
Latvijā mēs koncentrējamies uz pārvaldību, lai gan bieži vien trūkst līderības. Tā ir problēma, ka augstākās izglītības iestādes reti kura ir gatava mainīties. Visu izšķir cilvēki – var uzrakstīt ļoti labu studiju programmu, taču, ja pretī nav pasniedzējs, kas to var pārnest studentiem, tad nekas arī nenotiek.
“Visu izšķir kadri. Virziens ir pareizs, bet, ja pati sistēma gribēs darboties ar 100 gadu senām tradīcijām, tad nekas arī nemainīsies,” norāda Klauss.
Ar naudu vien nevar visu atrisināt. Ja nav vēlmes mainīties un pieņemt arī neērtas pārmaiņas, tad tā nauda arī neko nemainīs.
“Nereti ir tā, ka no vienas puses augstskolu pamatbudžetam ir dots maz naudas, tāpēc, lai izglītības iestādes varētu saglabāt savu apjomu, tās ir ieslīgušas Eiropas fondu projektu rakstīšanā. Tas noēd gan resursus, gan radošo daļu, un faktiski algas un viss pārējais tiek atražots caur fondiem. Jautājums ir par to, vai būs vēlme un spiediens mainīties,” saka Bite.
Kopumā Latvijas augstskolās milzīgas problēmas nav. Problēma ir tajā, ka Latvijas lielās augstskolas ir pārāk lielas.
“Tās uzņem pārāk daudz studentu, un pēc pirmā pusgada vai gada ap 70% studentu pamet studijas, jo cilvēki nav gatavi studiju procesam. Te vainīga ir valdība, jo Izglītības un zinātnes ministrija maksā augstskolām par siltiem ķermeņiem augstskolas sienās. Tiek finansētas studiju vietas. Augstskolas ņem arī tādus, kas teju nemāk rakstīt un lasīt. Piemēram, teorētiskās fizikas katedrā fizika nemaz netiek prasīta, pietiek tikai ar angļu valodu. Būtu jābūt ciešākam filtram, un labāk uzņemt divreiz mazāk studentu, jo nemotivēti studenti demotivē arī pasniedzējus,” saka Bergs.
Izglītība un zinātne savstarpēji nav tik sasaistītas. Objektīvi skatoties, nemaz tik mazi ieguldījumi zinātnē nav. Problēma ir tā, ka privātais sektors neko nepasūta zinātniekiem.
“Ja tu radi sarežģītu tehniku, kam katru gadu jālaiž ārā jauns modelis, ir neizbēgami jārada attīstības nodaļa, pretējā gadījumā tu neesi biznesā. Latvijas bizness pamatā ir vienkāršajā modelī, kas nav zinātnē pasūtošais,” norāda Klauss.
Nodokļi Latvijā – kas labi paveikts un kas vēl jādara?
Ja skatās atsevišķi, pozitīvi var vērtēt to, ka reinvestēto peļņu neapliek ar nodokli. 1% no darbaspēka nodokļa tika samazināts, un tālāk bija jāizstrādā plāns, kā iet tālāk. Darbaspēka nodokļu jautājums ir galvenais, kas jārisina.
“Ir nācies atzīt, ka mums ir lielākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijā. Ilūzijas, ka tas tiks mainīts šīs valdības laikā, nav, taču spiediens tiks saglabāts, lai spētu šo nodokļu sistēmu padarīt konkurētspējīgu Baltijas līmenī,” norāda Bite.
“Ja ir kāds specifisks uzņēmums, tad tas tiek veidots tur, kur ir šis “ekskluzīvais resurss”, piemēram, meža tuvumā. Ja ir kaut kas vienkāršs, tad ārvalstu investori nevēlas investēt, jo mums ir pārāk lieli izdevumi attiecībā uz nodokļiem. Principā – mums vajag panākt darbaspēku nodokļus Baltijas līmenī, un mēs pārāk daudz laika veltām diskusijām par nodokļiem,” tā Klauss.