Asiņainā drāma Liepājā - daļa no vēl vienas neredzamās pandēmijas Latvijā

Jautājums, kāpēc pieredzēta un redzēta vardarbība Latvijā joprojām ir tēma, par kuru izvēlamies klusēt, paliek neatbildēts.

Ja aizvērsim acis, problēma pazudīs!

Latvijas oficiālā statistikas mājaslapa par 2020. gadu liecina, ka Latvijā aptuveni trešdaļa sieviešu dzīves laikā ir cietušas no vardarbības ģimenē, turpretī vīrieši pamatā cieš no vardarbības ārpus partnerattiecībām. Sievietes biežāk ir tīšu slepkavību upuri un cieš no seksuālas vardarbības. Savukārt vīrieši biežāk gūst  tīši nodarītus smagus miesas bojājumus. Tomēr mājaslapa brīdina, ka "statistikā iekļauti tikai reģistrētie gadījumi un patiesais seksuālās vardarbības upuru skaits varētu būt vēl augstāks".

Patiesi, viena no centrālajām problēmām, kas liedz apkarot vardarbību pret sievietēm ģimenē, ir uzskats, ka par to tās ārpusē nav jārunā. Latvijā 2016. gadā 31% no iedzīvotājiem uzskatīja, ka vardarbība ģimenē ir "privāta lieta". ES šādam apgalvojumam vidēji piekrīt vien 15% iedzīvotāju. Tikmēr tikai 64% no Latvijas iedzīvotājiem uzskatīja, ka vardarbība ģimenē pret sievietēm ir nepieļaujama un tai vienmēr jābūt sodāmai. ES vidējais rādītājs ir 84%.

Turklāt par piedzīvoto vardarbību neziņo pašas sievietes. Eiropas Pamattiesību aģentūras 2020. gadā veikts pētījums vēsta, ka lielākā daļa no fizisko vardarbību pieredzējušajām sievietēm Latvijā par to nevienam nebija teikušas – 76% gadījumu, kas ir augstākais rādītājs visā ES. ES vidējais rādītājs ir 68%. Tas padara Latviju par "negatīvo čempionu" tolerances līmenī pret vardarbību.

Jautājums, kāpēc par notikušo netiek ziņots, paliek neatbildēts. Iespējams, ka atbildes sniedz 2018. gadā veikta SKDS aptauja. Tā norāda, ka nereti sievietes pašas tiek vainotas vardarbībā. 39% respondentu norāda, ka vardarbību pret sievietēm provocē pašas cietušās, un 29% - ka sievietes bieži izdomā vai pārspīlē apgalvojumus par vardarbību vai izvarošanu. 

Turklāt, lai panāktu, ka sievietes par notikušo klusē, lietā nereti tiek likta arī manipulācija. Iluta Lāce, centra «MARTA» direktore, TVNET tiešsaistes portālam KLIK stāsta:

Varmākām ir talants likt domāt, ka sievietes pašas ir vainīgas, ka pret viņām vērš vardarbību. Parasti tas sākas ar pārmetumiem, kliedzieniem, pļaukām, ko pavada draudi. 

Jāņem vērā, ka kopš Covid-19 pandēmijas sākšanās mainījusies arī vardarbības upuru dzīve. Šai apziņai vajadzētu mudināt līdzcilvēkus aktīvāk iesaistīties savu tuvo labklājības nodrošināšanā. Mājsēdes laikā sievietes, kas bija attiecībās ar varmākām, ilgstoši atradās vienās telpās ar tiem, tādējādi tiekot pakļautas lielākam vardarbības ģimenē riskam. Piemēram, no 2019. gada marta līdz aprīlim (krīzes pašā sākumā) dienā tika saņemti vidēji 32 izsaukumi uz ģimenes konfliktiem, salīdzinot ar iepriekšējā gada to pašu periodu, kad tika saņemts 21 izsaukums. Eiropas Savienības Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) pētījums par vardarbību pret sievietēm pandēmijas laikā norāda, ka vardarbības rādītāji cēlušies visā ES. Taču plašāku salīdzināmu datu par notikušo joprojām nav, ņemot vērā, ka par pieredzēto (vai vienkārši redzēto) vardarbību netiek ziņots.

Latvijā jau veiktas nozīmīgas izmaiņas likumdošanā. Taču to īstenošanu bremzē izpratnes trūkums par dzimuma aspekta nozīmi vardarbības prevencijā

Šī gada sākumā policijai stājās spēkā jaunas pilnvaras par varmākas nošķiršanu no vardarbībā cietušām personām. Ja no vardarbības cietušās personas kāda iemesla dēļ atsakās policijā iesniegt rakstveida pieteikumus varmākas nošķiršanai, Valsts policijai ir tiesības pieņemt lēmumu par varmākas nošķiršanu bez cietušā iesnieguma. Šī pilnvara ļaus stiprināt policijas darbu vardarbības atpazīšanā un pieņemt nepieciešamo lēmumu pat tad, kad ar vardarbību saistītā stigma sabiedrībā traucē upurim vai līdzcilvēkam rīkoties.

Savukārt jau 2021. gada vidū tika pieņemta arī tiesību norma, kas varmākam nosaka pienākumu apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai. Tas var palīdzēt īstenot vardarbības prevenciju sabiedrībā un panākt ilgstošu personas uzvedības maiņu.

Vienlaikus par lielu problēmu Latvijā var uzskatīt tieši izpratnes trūkumu par dzimumu līdztiesības aspektu vardarbībā pret sievietēm un vardarbībā ģimenē. Šāds izpratnes trūkums ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu valsts institūcijās, piemēram, policijā vai tiesu iestādēs. Lāce norāda:

Pat tad, ja upuris ir mēģinājis kaut kur vērsties, viņa var sastapties ar reakciju, kur tiek attaisnota varmākas rīcība. Šī atšķirīgā attieksme traucē ieraudzīt vardarbību.

Arī presē un ikdienas sarunās, kur izmantojam frāzes, kas izvairās no varmākas vainošanas, lielā mērā nostājamies vainīgās personas pusē. 

Kad zinām, ka varmāka ir vīrietis un upuris – sieviete, tad jārunā par vīrieša vardarbību pret sievieti. Par to ir jārunā kā par noziegumu, nevis "ģimenes konfliktu", lai nemazinātu šī nozieguma būtību.

Atpazīt apdraudējumu dzīvībai un rīkoties

Ņemot vērā, ka progress vardarbības pret sievietēm novēršanā Latvijā ir lēns, prevencijas pasākumi jāveic visiem sabiedrības locekļiem. Lāce norāda, ka iespējamu apdraudējumu dzīvībai iespējams saskatīt šādos apstākļos:

Apdraudējumu dzīvībai var atpazīt situācijā, kad tiek saņemti draudi nogalināt viņu vai bērnus, izdarīt pašnāvību, atkārtota fiziska vardarbība, tajā skaitā žņaugšana, seksuālā vardarbība. Ja vardarbības veicējam ir pieejams ierocis, tad apdraudējums uzskatāms par īpaši augstu.