Bērnu ārste Dana Isarova: Vismaz reizi dzīvē visiem ir jāpiedzīvo ego agonija

Egoiste
Bērnu ārste Dana Isarova: Vismaz reizi dzīvē visiem ir jāpiedzīvo ego agonija
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 3
Foto: No personīgā arhīva

Jau rakstījām, ka, tiekoties Latvijā populārām, spēcīgām sievietēm – līderēm un viņu topošajām audzēknēm, tika atklāta Latvijā pirmā izaugsmes programma jaunietēm "Beat It", kuras mērķis ir motivēt un atbalstīt jaunas sievietes viņu ceļā uz profesionāliem panākumiem. Piedāvājam nelielu interviju ciklu ar projekta mentorēm. Nākamā uz "Egoistes" jautājumiem atbild  bērnu ārste, BKUS Infekciju kontroles dienesta vadītāja un docetāja RSU Pediatrijas katedrā Dana Isarova.

Dana Isarova ir bērnu ārste, BKUS Infekciju kontroles dienesta vadītāja un docētāja RSU Pediatrijas katedrā. Izaugsmes programmā jaunietēm "Beat It" Dana meitenēm lasa lekciju par kritisko domāšanu.

Kāds bija tavs bērnu dienu sapnis? Par ko vēlējies kļūt un kāpēc?

Vēlējos kļūt par dejotāju. "Dzirnās" iemācījos mīlestību pret deju un kustību, treniņi bija mana terapija, kur atslēdzu prātu no ikdienas rūpēm, un līdz pat vidusskolas beigšanai dejošana bija mans viss. Dejošana iemācīja arī pārliecību par sevi, spēju uzstāties cilvēku priekšā, disciplīnu. Biju pārliecināta, ka gribu mūžīgi darboties deju zālē un izjust to vieglo pēctreniņa eiforiju.

Pirmā darba vieta? Cik liela bija alga un ko par to nopirki?

Šķiet, ka 2016. gada Pasaules hokeja čempionāta karsējmeiteņu komanda. Ja nemaldos, tie bija 80 lati, un lielāko daļu iztērēju dāvanās ģimenes locekļiem Latvijā un Ukrainā un pati sev nopirku salātzaļas sporta bikses!

Kāpēc tu šobrīd dari to, ko dari?

Jo man rūp un vēlos, lai mana būšana uz šīs pasaules ir ar kādu vērtīgu pienesumu.

Tavuprāt, veiksmīgas karjeras noslēpums ir...

Konkurēt pašam ar sevi, nevis ar apkārtējiem.

Kas tev rada iedvesmu sniegties pēc aizvien jauniem izvirzītiem mērķiem?

Konkurence pašai ar sevi, nevis ar apkārtējiem. Izaicinu pati sevi, gribu pārbaudīt sava prāta un spēju kapacitāti – cik daudz varu iemācīties, cik daudz fiziski izdarīt. Ļoti motivē arī mani draugi, kuri ir ceļā uz savu mērķu sasniegšanu.

Nekas tā neiedvesmo kā cilvēki, kuri deg par savu lietu.

Vai eksistē arī nesasniedzami mērķi?

Eksistē apstākļi, kas konkrētajā brīdī mērķi neļauj sasniegt. Tas gan nenozīmē, ka konkrēto mērķi nevar nolikt plauktiņā vēlākam laikam vai nedaudz to modificēt.

Kādreiz ir labi, ka iedomātais mērķis netiek sasniegts, jo pa ceļam uz to saproti, ka kāds cits mērķis izskatās daudz labāk un tev atbilstošāk. Man tā arī ir bijis vairākas reizes.

Kā pati esi tikusi pāri sakāvei vai smagai vilšanās sajūtai? Pastāsti kādu pieredzi...

Neminēšu konkrēto notikumu, taču

piedzīvoju tā saucamās ego agonijas un ego nāvi un uzskatu, ka vismaz reizi dzīvē tas visiem ir jāpiedzīvo.

Visi apstākļi vienmēr nesakritīs kā vajag, un visi cilvēki uz pasaules nesadosies rociņās, lai tavi sapņi piepildītos.

Arī tavs viedoklis neliks Zemei griezties ātrāk ap savu asi un tavs viedoklis nereti absolūti nemainīs citu dzīves.

Bija labi saprast, ka man ir sava noteikta ietekmes zona un tā ir ierobežota, un ārpus tās lietas ietekmēt nevaru. To apzināties ir vissāpīgāk, jo gribas kontrolēt visus un visu un pie reizes visus un visu vainot savās nelaimēs.

Savos neizdošanās gadījumos jādomā, ko es varēju darīt citādāk, kur es pati kļūdījos, nevis vainot visu sev apkārt.

Uz "sakāvēm" cenšos skatīties kā uz pieredzēm, no kurām gūt mācību. Patiesībā no kļūdām un sakāvēm mēs mācāmies daudz ātrāk, un viss iemācītais daudz labāk paliek prātā, tāpēc kopumā tajā neko sliktu neredzu.

Galvenais, lai apkārt ir cilvēki, kuri sakāves brīdī ir tavs drošības spilvens un amortizators, un tu zini, ka arī ar visu fail viņu cieņa un mīlestība pret tevi nezudīs.

Kas stiprina ticību saviem spēkiem?

Draugi un ģimene. Ja man nebūtu viņi un nebūtu viņu atbalsta visā, ko daru un kā daru, es nebūtu tur, kur es esmu šobrīd.

Foto: No personīgā arhīva

Esi emociju vai prāta cilvēks?

Vairāk emociju cilvēks, bet "zilumi", ko esmu ieguvusi dzīves laikā, mani ir iemācījuši labi balansēt šīs abas lietas. Emocijas man dod sparu un motivāciju kaut ko darīt, bet prāts bieži vien sabremzē vai liek nogaidīt, lai vēlāk nav jānožēlo.

Tava miera osta?

Mans dzīvoklis.

Vai tici sapņiem?

Vai ticu sapņiem, kurus nosapņoju naktī un, ka tie piepildīsies? Nē, tās ir prātā esošās informācijas apstrādes procesā radušās vizualizācijas. Vai ticu, ka ir vērts sapņot, fantazēt par savu nākotni un to, kāda tā būs? Jā, noteikti!

Vērtības, kuras tu cilvēkos vērtē visaugstāk?

Godīgums, tolerance, atbildība.

Tavs dzīves moto vai teiciens, kas vienmēr iedvesmo vai liek saņemties?

Man ir divi:

- If it is not "f*ck yeah", it is a "no" – ja man šķiet, ka kaut kas ir tā vērts, lai tam pievērstos, realizētu un darītu, tad tas noteikti jāmēģina. Ja tas kaut kas manī nerada to iekšējo draivu, tad nav jēgas pat sākt, jo nekas labs tur nesanāks.

- Tas, kas ir mans, tas man nepaies garām – šis man vairāk dod mieru par to, ka, ja sevis noteiktajā deadline neiegūstu kāroto vai plānoto, varbūt tas man nemaz nav vajadzīgs vai arī to iegūšu vēlāk, jo šobrīd ir svarīgākas lietas, kam pievērsties. Vajag nedaudz ļauties dzīves plūsmai un nesteigties.

Visu mums apkārt bieži pasaka, kad ir jāpiebremzē vienā lietā, lai pievērstos citai.

 Pēdējā labākā grāmata, ko esi izlasījusi, un filma, kura izcili sasniedza trauslākās dvēseles stīgas....

Grāmata Sarah Gilbert, Catherine Green "Vaxxers" – tieši manā profesionālajā ziņā "sakārtoja pa plauktiem" daudzas lietas un ieinteresēja izglītoties vairāk ar manu profesiju saistītos jautājumos. Filma “The Winter On Fire: Ukraine's Fight For Freedom” – aizskāra pilnīgi visas manas dvēseles stīgas, arī tādas, par kurām nemaz nenojautu.

Ko tu novēlētu jauniešiem, kuri ir ceļā uz savu sapņu piepildījumu!

Mērķu un sapņu sasniegšanai vissvarīgākais ir vide. Ne jau vide, kur tev visu "pasniedz uz paplātes", bet vide, kurā tu nebaidies paklupt, nofeilot un kļūdīties – tas dod to nelielo ekstra pārliecību uzņemties risku un kaut ko darīt.

Manuprāt, laimīgas dzīves pamatā ir izveidot sev apkārt tuvu cilvēku, draugu grupu, kurā jūs cits citam ļaujat būt jums pašiem.

Kad tevi neviens nenoniecina, necenšas ierobežot savās izpausmēs un emocijās, ir vieglāk saprast, ko gribi pats un kur gribi virzīties. Tādi cilvēki tevi atbalstīs tavās izvēlēs un arī neļaus noiet no ceļa.

Domāju, ka nekas nav svarīgāks par sava "drošā burbuļa" izveidi, kur tu esi pārliecināts, ka cilvēki tevi mīlēs un cienīs arī tad, ja kaut kas neizdosies no pirmās reizes.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu