10 jautājumi veiksmīgai uzņēmējai: atbild uzņēmuma "Lat Eko Food" īpašniece Egija Martinsone

Kas jūs iedvesmoja radīt savu uzņēmumu?

Nodarboties ar uzņēmējdarbību man bija mērķis jau kopš bērnības, tādēļ arī studēju uzņēmējdarbību biznesa augstskolā “Turība”. Savukārt radīt konkrēto produktu iedvesmoja mana dēla Rūdolfa nākšana pasaulē, kad saskāros ar bērnu pārtiku, tās sortimentu veikalu plauktos, ne vienmēr apmierinošo kvalitāti un saskatīju brīvu nišu Latvijas tirgū. Tā arī izveidojās bērnu pārtikas zīmols “Rūdolfs”. Pirmie soļi uzņēmējdarbībā tika sperti caur Jelgavas Biznesa inkubatoru, un tā solīti pa solītim līdz investoriem un savai ražotnei Ādažos.

Kāda ir jūsu panākumu atslēga?

Latvijā līdz šim nav tikusi ražota bērnu pārtika - esam vienīgie Latvijā, kas ražo 100% bioloģisku bērnu pārtiku. Pasaules tirgū gan neesam īpaši unikāls uzņēmums, jo konkurence ir milzīga, bet, no otras puses, pasaule ir liela un vietas pietiek visiem, ja vien esi mērķtiecīgs un čakli strādā, proti - eksportā jāprot piedāvāt ļoti kvalitatīvu, klienta prasībām un starptautiskiem standartiem atbilstošu produktu. Protams, inovācijas dod lielu priekšroku un ļauj ātrāk virzīties uz priekšu.

Vai ceļā uz panākumiem ir nācies pieļaut arī kļūdas, un ko no tām mācījāties?

Galvenais izaicinājums droši vien bija nepadoties, jo

grūtību un šķēršļu ir bijis ļoti daudz un ir vēl joprojām – tā uzņēmējdarbībā ir neatņemama sastāvdaļa.

Ir jāpieņem, ka būs izaicinājumi un uzdevumi, kuri vienkārši ir jārisina par spīti visam. Tomēr, lai vai kā ir gājis, tādu lielu kļūdu nebija, jo centos maksimāli daudz konsultēties ar pieredzējušiem uzņēmējiem, dažādiem speciālistiem un analizēt citu pieredzi, lai nekāptu vismaz uz tiem pašiem grābekļiem.

Kāds atbalsts tika izmantots uzņēmuma attīstībai - biznesa inkubators, granti, kouči, mentori?

Tika izmantots viss minētais. Visiem jaunajiem uzņēmējiem silti iesaku sākumposmā izmantot biznesa inkubatoru, jo tas palīdz gan sastrukturēt procesus, ar ko sākt, gan dod iespēju tikt pie vērtīgiem kontaktiem un informācijas. Ir jābūt ļoti aktīvam, jāprasa un jāmeklē, neviens nenāks un nepiedāvās palīdzību, ja pats neprasīsi. Tāpat izmantoju arī “Altum” programmu pirmā aizdevuma saņemšanai. Viegli tas nebija,

ieķīlāju visu savu mantu, proti, vienīgo dzīvokli, lai dabūtu aizdevumu pirmās eksperimentālās bērnu pārtikas partijas saražošanai. Bija liels risks, ka neizdosies, un varēju visu pazaudēt, bet tikpat liela bija mana ticība, ka tam ir jāizdodas.

Biznesā nedrīksti būt pārgalvīgs, bet nedrīksti arī baidīties, - ir jājūt tā robeža un īpaši jāklausa savai iekšējai balsij un sajūtai. Un jādara tikai tas, par ko tu “dedz”, nekalkulējot ekselī, cik nopelnīsi kādam konkrētam mērķim, vai tas tev nesīs bagātību vai slavu.

Idejai tevi ir jāaizrauj tik ļoti, ka daļēji pazūd realitātes sajūta - netraucē ne krīzes valstī, ne skeptiķi, kas saka, ka nekas tur nesanāks.

Nu, apmēram kā Konfūcijs reiz teicis: “Atrodi darbu, kas tevi ļoti aizrauj, un tev nekad vairs nebūs jāstrādā.” Un reizēm arī izdodas to realitāti sagrozīt, un tad vēlāk pats brīnies par sevi: kā es to dabūju gatavu?

Kā piesaistījāt finansējumu?

Kā jau iepriekš minēju, tas vispirms bija gan biznesa inkubatora atbalsta finansējums, gan pirmais “Altum” aizdevums. Vēlāk nāca arī investoru aizdevumi jau nākamajiem soļiem. Bet investoriem ar ideju vien nepietiek, ir jau nepieciešams reāls ilgtermiņa koncepts un pat produkts, un vislabāk, ja esi jau pierādījis sevi vismaz vietējā mēroga tirgū. Bet

jāatceras, ka investoru nauda ir visdārgākā nauda, tāpēc arī pēc tās neiesaku uzreiz skriet, bet pacīnīties pašu spēkiem, izmantojot Eiropas fondu, banku, grantu u.c. sniegtās iespējas.

Gan būvniecību, gan visas iekārtas esam pirkuši ar ES fondu līdzfinansējumu. Cenšamies maksimāli izmantot visas struktūrfondu iespējas, t.sk. LIAA atbalsta programmas. Tas ir liels darbs - jāizpēta visas iespējas, jābūt gataviem lielai birokrātiskai procedūrai un lielam dokumentu apjomam, bet tas ir tā vērts, jo tā, atšķirībā no investoru naudas, ir vislētākā nauda – proti, pareizāk sakot, “dāvana”, kas noteikti jāizmanto.

Kas jums sagādā prieku un motivē, vadot savu uzņēmumu?

Man sagādā gandarījumu tas, ka esmu atradusi sev nodarbošanos, kas man dod šo sajūtu, ka es nestrādāju, bet gan baudu procesu. Darbs man ir kā liels hobijs, ar kuru varu nodarboties nepārtraukti, un tas nekad neapnīk. Bieži vien pat nemanu, kā laiks paskrien, un pat nejūtos nogurusi, lai arī darba un informācijas apstrādes apjoma ir ļoti, ļoti daudz.

Priecājos par to, ka spēju radīt produktu, kas citiem ir vajadzīgs, ka spēju dot cilvēkiem darbu, aizraut ar savu entuziasmu un redzu, ka arī viņiem acis mirdz par to, ko viņi dara.

Par to, ka tas, ko esmu radījusi, arī citiem ir daļa no viņu dzīves (gan produkti, gan darba vieta). Man mana komanda ir ļoti svarīgs faktors, visus savus darbiniekus uztveru kā savu lielo ģimeni.

Vai sievietei, jūsuprāt, vadīt uzņēmumu ir grūtāk nekā vīrietim?

Man nav nācies saskarties ar traucējošiem faktoriem vai diskrimināciju savā uzņēmējdarbības ceļā, bet pieņemu, ka tas varētu būt atkarīgs gan no izvēlētās biznesa nozares, gan no pašas sievietes rakstura, tēla un nostājas.

Es pat teiktu, ka sievietei biznesā ir vairāki bonusi attiecībā pret vīriešu dzimumu: māksla pārliecināt, šarms un elegance, kas var nedaudz palīdzēt, ja sarunu partneris ir vīrietis. Vīrietim noteikti būs grūtāk pateikt “nē” sadarbībā gudrai, inteliģentai un elegantai sievietei nekā sava dzimuma pārstāvim, bet tev jāprot sevi atbilstoši pasniegt. Manuprāt, viss lielā mērā ir atkarīgs tieši no tā, kā mēs sevi pozicionējam. Domāju, ka,

ievērojot tādas biznesa pasaulē valdošās normas kā etiķete, vizuālais tēls un nostāja, nevienai sievietei nevajadzētu saskarties ar diskriminācijas problēmām biznesa vidē.

Arī valsts prezidentes un armijas komandieres bieži vien ir sievietes, un, ja vien nedosies uz nopietnu tikšanos pie biznesa partneriem īsā puķainā kleitiņā ar plīvojošiem matiem un draisku noskaņojumu, domāju, ka viss būs labi! To varam atļauties ārpus darba, jo biznesā diemžēl daļa klasiskās sievišķības elementu ir jāaizstāj ar nopietnāku un tēlam atbilstošu izturēšanos.

Kādas īpašības ir nepieciešamas, lai kļūtu par veiksmīgu uzņēmēju?

Manuprāt, nav starpības, vai tā ir sieviete vai vīrietis, - uzņēmējs ir cilvēks ar ārkārtīgi lielu mērķtiecību, gribasspēku, neatlaidību, spēju uzņemties atbildību, ticību saviem spēkiem un arī lielām darbspējām. Par veiksmi biznesā ir jau cits stāsts, mēs nekad nevaram paredzēt, kur laimīgs gadījums mums nāks palīgā. Kā man nesen teica kāda paziņa, “veiksme ir kā autobuss, kas piestāj katra cilvēka pieturā, jautājums tikai, vai tu iekāpsi šajā autobusā vai palaidīsi to garām”. Tāpēc es teiktu, ka visa pamatā tomēr ir liels darbs, un nevajadzētu apelēt pie veiksmes faktora, vienkārši paļaujoties uz to.

Vai ir kāda konkrēta sieviete-uzņēmēja, kas jūs iedvesmo?

Es nekad neesmu dalījusi savus iedvesmas personāžus pēc dzimumiem - vienkārši tu redzi jaudīgu uzņēmēju un smelies iedvesmu, ka var, ja grib un dara. Visu var!

Jau kopš mazotnes mani visvairāk ir iedvesmojis tēvs, kurš ir otrās grupas invalīds – viņš bērnībā pēckara gados nelaimes gadījumā zaudēja kāju, saspridzinoties ar mīnu. Neskatoties uz to, tēvs kļuva par veiksmīgu uzņēmēju un sasniedza neiedomājamas lietas šķietami neiespējamā vidē un skarbos apstākļos, kaut gan varēja visu mūžu sēdēt invalīdu ratiņos un čīkstēt par grūto likteni, dzīvojot no valsts pabalstiem. Tēvam bija tik liels gribasspēks un uzņēmība, ka viņš, ignorējot visus šķēršļus, skarbajos padomju laikos nodarbojās ar tulpju biznesu - 8.martā veda uz Ļeņingradu tirgot ziedus ar speciāli aprīkotu auto, pats uzcēla ģimenei māju, un pēc to laiku standartiem mēs dzīvojām pārticībā. Un tā nebija viņa veiksme, tas bija milzīgs darbs un liela griba dzīvot labāk, dzīvot savādāk. Domāju, ka nevar būt labāka iedvesmas avota -

tieši tēvs man parādīja piemēru, ka tad, ja tu gribi, dzīvē var sasniegt ļoti daudz. Tavās paša rokās ir tas, kādu ceļu tu izvēlēsies un ko darīsi, jo vienmēr var atrast argumentus kaut ko nedarīt.

Protams, lasu arī rietumvalstu uzņēmēju veiksmes stāstus, un visur jau vijas cauri viens un tas pats, proti, milzīga vēlme un griba realizēt savu ideju, neatlaidība un liels darbs, un tad jau reizēm izdodas sagrozīt realitāti šķietami neiespējamos virzienos.

Kādu padomu jūs dotu nākamajai sieviešu līderu paaudzei, kuras vēl ir ceļā uz savu uzņēmumu?

Ejiet un dariet! Nevajag sēdēt mājās un gaidīt, kad atnāks īstais brīdis vai īstais cilvēks, kas pateiks, kas un kā jādara,

vienkārši sāc, un durvis vērsies viena aiz otras.

Tiec vaļā no aizspriedumiem, pašapziņas trūkuma, slinkuma un nepamatotām bailēm, ja tādi tevi vajā. Un galvenais, lai tevī deg tā liesma par to, ko dari!

___________________________________________

Raksts tapis sadarbībā ar "Visa" She's Next.

"Visa" iniciatīvas She’s Next mērķis ir sniegt atbalstu uzņēmīgām sievietēm: nodrošināt biznesa attīstībai nepieciešamos rīkus un resursus, lai veicinātu tieši sieviešu vadīto uzņēmumu attīstību un izaugsmi. Grantu* programma tiek realizēta sadarbībā ar banku Luminor un globālo finansēšanas platformu IfundWomen. Tās ietvaros četrām Baltijas uzņēmējām tiks piešķirts 10 000 eiro finansējums uzņēmējdarbības attīstībai, 5000 eiro mārketinga izdevumiem un biznesa konsultācijas viena gada garumā.

* Tiek piemēroti noteikumi un nosacījumi.