Nelīdzeni zobi, ūsiņas, sīkas ačeles, apsārtis deguns jeb kā veselīgi cīnīties ar kompleksiem

llze Aizsila
, rakstniece
Foto: Shutterstock

"Egoiste" sadarbībā ar jauno, talantīgo grāmatu autori Ilzi Aizsilu turpmāk piedāvās rakstu sēriju "Derētu kāds pipariņš", kurā caurskatīsim dziļumā sevi un trako pasauli mums apkārt. Šoreiz stāsts par vienu no sociālo tīklu tendencēm - īsi pamācoši video par to, kā kosmētika var pārvērst seju līdz nepazīšanai. Šis stāsts ir – kā es piestrādāju pie saviem defektiem, lai beidzot vēlētos savu seju „pazīt”, jeb manas skaistuma formulas.

Daba mēdz pajokoties, jo ir meitenes, kurām viens no vecākiem ir acīmredzami ārēji pievilcīgāks par otru, taču sejas vaibsti iedzimuši vairāk no tā otra. Vēl negodīgāk laikam ir tad, ja visus „ārējos labumus” dzimšanas dienas dāvanā ieguvis brālis. Ja, ienākot šajā pasaulē, varētu izvēlēties sev seju, ādu, dzimumu, interesanti, kādi mēs, ļaudis, izskatītos? Bet ko nu – kad esi piedzimis, tev tas viss jau ir sarūpēts, atliek mācīties ar to apieties. Šoreiz par sevis uzlabošanas tehnisko pusi.

Vai tikai man šķiet dīvaini, kad citi meitenēm saka „tu esi līdzīga savam tēvam”?

Jaunībā es jau tāpat jutos kā neizdevies vīrietis, bet nācās noklausīties vēl šādus apgalvojumus. Bet ko es vispār varēju gribēt ar saviem dotumiem: šķībi zobi, plānas lūpas, tīņa ūsiņas, īsas sprogas virs pieres, kas tā arī nekad neizauga garas, un tad vēl tās jocīgās šaurās acis smaidot. Ielocīts zods. Deguns mazs (jaunībā vēl mazs, uz vecumu tad jau redzēs), taču spics.

Uzdevums nebija no vieglajiem – pašas spēkiem uzlabot savu galvasdaļu, lai līdzinātos vēlamajai sev.

Mati. Man tie kopš bērnības bijuši gari. Nespēju sevi iedomāties ar citādiem, tāpēc visupirms nācās domāt, kā tikt galā ar šo visievērojamāko nekārtību uz galvas. Es nedarīju neko nepareizu: žāvēju matus ar fēnu, tāpat kā to darīja citas. Bet man tie, grābstoties pa gaisu, tā arī negribēja nolaisties uz pleciem. Gluži kā stari katrs tiecās uz savu iedomāto zvaigzni kosmosā. Tā es joprojām izvairos no fēnu lietošanas. Manas biežākās matu žāvēšanas metodes: mitros matus sasienu astē un eju gulēt (zinu, ka tas nav pārāk veselīgi, bet iedarbīgi); kamēr mati žūst, apsienu ap galvu lakatiņu. Matu galiem gan ļauju lokoties, galvenais, lai seju nenotušē galvas pūkas.

Zobi. Esmu no tiem cilvēkiem, kam nāk smiekli reizēs, kad citi izvēlas sašust. Taču jaunībā es mēģināju smieties tā, lai neviens neredz manu muti. Smaidam piestāv skaisti priekšzobi, manējie, kā iespītējot nenopietnajam garastāvoklim, iedomājās sakrustoties. Ar zobu līdzināšanu cīnījos jau kopš bērnības. Lieki atvadījos no pilnīgi vesela zoba! Atlika tikai cerēt, ka reiz pienāks diena, kad notiks kāds brīnums. Notika! Parādījās jaunas sakodiena līdzināšanas metodes un es kā studente iekļuvu budžeta grupā. Pateicoties sakrātajai stipendijai, vairākus gadus vēl kautrējos atrādīt ar metālu aprīkotos zobus, bet šodien varu baudīt augļus – smaidīt līdz ausīm. Prieks, ka mūsdienās jaunieši ar ar breketēm drīzāk lepojas!

Lūpas. Problēma sākās ar ūsiņu parādīšanos. Lielākais meitenes kauns un murgs. Sapratu, ka mani neviens nekad neskūpstīs. Neviens! Tāpēc (arī tāpēc, ka nespēju iedomāties sevī citu siekalas un izvairījos no jebkādas iespējas saskarties ar tām, nedzēru un neēdu no traukiem, ko lietoja kāds cits) izvairījos no bučošanās līdz pat vidusskolas beigām. Negribēju traumēt nevienu zēnu, pārāk lielu tuvību nepieļāvu. Dejas pustumsā – tas bija vienīgais, kā es iedomājos savas nākotnes attiecības ar vīriešiem. Ja viss gāja uz satuvināšanos, lauzu iespējamās attiecības. Raudāju. Puiši mani nesaprata. (Nez vai saprastu tad, ja es atzītos, ka nevaram draudzēties manu ūsu dēļ!) Vēlākos gados, kad eiforijā atgriezos no studijām ārzemēm, nolēmu tikt galā ar savu „virslūpas dāvanu”, vienkārši izraujot lieko. Gadiem milzusī problēma bija atrisināta ar pāris rokas vēzieniem – uz visiem laikiem.

Par lūpukrāsām. Lūpas nevarēju krāsot, kamēr man bija ūsas, tas jau skaidrs. Pēc tam varēju, taču sarkana krāsa padarīja manu izskatu nepieklājīgu, sašaurināja lūpas, oranžīgas pomādes padarīja zobus dzeltenākus, rozā padarīja seju zaļu, violetie toņi ar nosalušu degunu pārāk labi gāja kopā... Lūpu spīdumi lipināja muti. Joprojām neesmu to fans. Beidzot atradu savu metodi: manā somiņā ir trīs, reizēm piecas, lūpukrāsas, lai tās pie izdevības varētu pa slānīšiem uzsmērēt uz lūpām un iegūt tādu krāsu, kā man patīk, – violeti rozīgu laškrāsas oranžīgo koraļļu toni. Parasti matētu.

Acis. Agrā jaunībā virtuves skapītī starp ne pārāk iecienītām recepšu grāmatām atradu krāsošanās pamācību grāmatu sievietēm. Tā bija vācu valodā. Pašķirstīju zīmējumus. Attēlos tika rādītas seju iespējamās formas, acu un uzacu kontūras. Mēģināju piemeklēt sev atbilstošāko. Izvēlējos, protams, skaistāko. Sarakstīto tolaik diemžēl vēl nespēju uztvert. Ķēros pie mammas kosmētikas, jo pašai savas vēl tolaik nebija. Bija cits gadsimts un krietni mazāk iespēju nekā šodien. Uzmetu vērtējošu skatienu savām sīkajām ačelēm. Sāku eksperimentēt, papētot gan noskatīto grāmatu, gan žurnālus, kuros bija nofotografētas Latvijas skaistumkonkursa dalībnieces. Vilku „strelkas” un nesapratu, kur tās pazūd, atverot acis. Konstatēju, ka man tās pārāk dziļi ievirzījušās galvaskausā. Nodomāju, ka varbūt jākrāso tikai apakšējais plakstiņš. Ar melnu acu kontūrzīmuli braucu pa plakstiņa iekšpusi. Acis izskatījās kā šķībi ieskrūvētas sejā, turklāt nevietā. Nebija skaidrs, kā rīkoties apstākļos, kad sejas panti neņēma pretī nevienu krāsošanās variantu! Mēģināju likt ēnas malā un ar tušas birstīti padarīt biezākas skropstas. Izskatījās nedaudz, nedaudz labāk. Lai būtu vismaz pieņemami labi, nokrāsoju arī apakšējo plakstiņu skropstas. Un velti! Izskatījos pēc noraudājušās sivēnmātes, kas vēlas saņemties un tomēr doties uz balli. Daba mani nebija apveltījusi ar kuplām skropstām acu lejasdaļā, tāpēc uzkrāsotas tās izskatījās kā neprasmīgi izraustītas. Nolēmu, ka apakšējās skropstas nekad nekrāsošu, nekad! Un to arī nedaru. Krāsojos pustumsā un tā, lai ēnas varētu redzēt, kad acis ir vaļā, – tad vismaz ir jēga.

Pēc neveiksmīgiem meikapa seansiem pamanīju vēl vienu sejas elementu. Uzacis! Varbūt tās kaut kā varētu glābt manu paskatu? Noskatījos kādu mūzikas klipu, kur dziedātājam uzacs bija moderna – viens fragments kā izcirsts. Nebiju iedomājusies, ka varbūt nevajadzētu raustīt matiņus, lai iegūtu šādu efektu. Tā man nejauši sanāca atvadīties no uzacs gala. Tukšo lauku aizpildīju ar glitera pilieniem. Precīzāk - ar līmi, kas spīguļoja. Iespējams, staigāju pat stilīgāka par to solistu. Tad sākās uzacu raustīšana Pamelas Andersones stilā. Neviens tolaik nerunāja, ka uzacis pēc tam var nekad neataugt iepriekšējā platumā. Citas meitenes tā aizrāvās, ka beigās palika vispār bez tām. Gāja gadi, es pamanīju, ka sievietēm bez uzacīm tās atkal ir parādījušās. Kā? Drīz arī es ieguvu savu vienīgo tetovējumu pāri. Paldies mūsdienu kosmētikai un meistarei, esmu priecīga!

Sejas āda un vaigi. Man vienmēr salst. Ja sejā arī ir kāds sārtumiņš, tas iemetas degungalā. Kaut vai rīvē ar piparu, asinsriti piemānīt vēl nav izdevies. Vaigu sārtumu izmantoju. Vienīgi jāpiepūderē deguns, lai neizskatītos pēc pieklīdušas sniegbaltītes. Vēl neesmu izmēģinājusi daudzdimensionālo ādas tonēšanu, iztieku ar vienu pūderkrēmu. Sejas gleznošanu atstāšu priekšdienām. Gribētos izmēģināt arī ķermeņa apgleznošanu. Un daudz ko citu. Tikai ne botoksu ap acīm. Uzzināju, ka, slēpjot „vārnu kājiņas” ar injekcijām, ādai, kas ir paredzēta prieka izpausmēm, netiek ļauts kustēties. Ķermenis saņem signālu, ka prieka sajūta turpmāk jābloķē, jo saimniece pati tā gribējusi. Es, kaut ar grumbām, bet vēlos smieties no sirds! (Dusmu rievas pierē gan varētu kādreiz aizpildīt, lai mazinātu drūmā noskaņojuma ietekmi.)

Vai tiešām viss? Pārsteigumiņš. Kad iestājos tērpu demonstrētāju studijā un sāku grozīties starp īstām modelēm, izrādījās, ka ir viena krietni „garāka” problēma par sejas „savešanu” kārtībā, proti, izdomāt, ko darīt ar katru savu nesimpātisko ķermeņa izliekumu...

(Turpinājums sekos)

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!