Krievijas diktatora Vladimira Putina vardarbīgie centieni Krieviju padarīt par reģionālo līderi ir devuši pretēju efektu. Centrālāzijas un Aizkaukāza valstis, kuras tradicionāli bijušas ļoti cieši saistītas ar Krieviju gan ekonomiski, gan politiski, arvien aktīvāk cenšas uzlabot attiecības ar citām valstīm – Turciju, Persijas līča monarhijām, Eiropas Savienību un pat ASV.
Kā vēsta aģentūra “Bloomberg”, tas ir ļoti sarežģīts process ģeogrāfisku iemeslu dēļ.
“Ko darīt, ja tavs kaimiņš ir dzērājs un huligāns, taču tu nevari aiziet prom?” situāciju raksturojis Kazahstānas bijušās lielākās bankas “Kazkommercbank” padomes loceklis Beibits Apsenbetovs.
Tomēr šeit jārunā ne tikai par ģeogrāfiskiem iemesliem. Pēc bijušo un esošo Krievijas ierēdņu teiktā, Maskavā uz kaimiņvalstu pieaugošo patstāvību reaģē nervozi, pat asi, jo pamazām tiek zaudēta Maskavas ietekme pār Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) dalībniekiem. Vidusāzijas un Aizkaukāza valstu ierēdņi uzsvēruši, ka valdības sākušas aktīvu kursu ar mērķi samazināt savu atkarību no Krievijas.
“Krievijai bija veto tiesības, tā bija kā Eirāzijas ziemeļu sargs, kur nekas nevarēja notikt bez Kremļa ziņas. Tagad situācija ir mainījusies.
No kara ar Ukrainu Krievija, visticamāk, izies novājināta, un diktēt savus noteikumus kaimiņiem būs problemātiski,” sacīja politoloģe Jekaterina Šuļmana.
Ļoti īsi pirms iebrukuma Ukrainā, 2022. gada janvārī Krievija ar saviem karavīriem palīdzēja Kazahstānas varasiestādēm apspiest masu nekārtības. Neraugoties uz to, Kazahstāna atteikusies Krievijai palīdzēt apiet Rietumvalstu sankcijas. Kazahstāna sankcijām nav pievienojusies, taču “neļaus savu teritoriju izmantot sankciju apiešanai”. Tā decembrī paziņoja Kazahstānas ārlietu ministrs Muhtars Tleuberdi. Tāpat valsts turpina stiprināt attiecības ar Ķīnu, ar kaimiņvalstīm Centrālāzijā, un pat ar Eiropas Savienību, ASV, Japānu un Lielbritāniju, cenšoties piesaistīt jaunas investīcijas.
Prezidents Kasims-Žomarts Tokajevs pagājušajā gadā stiprināja attiecības ar Turciju, apmeklēja Saūda Arābiju, Kataru un Apvienotos Arābu Emirātus, veidojot jaunus tirdzniecības ceļus, un veicināja investīciju piesaisti. Tāpat Kazahstāna cenšas aizstāt Krieviju Eiropas naftas tirgū, apejot Krievijas infrastruktūru.
Novembrī Kazahstānas amatpersonas paziņoja, ka palielinās naftas eksportu pa Kaspijas jūru par 1,5 miljoniem tonnu, izmantojot cauruļvadu “Baku-Džeihana”. Pēc Tokajeva vārdiem, kopumā pa šo cauruļvadu varētu tikt transportētas līdz 20 miljoniem tonnu naftas.
Tāpat Kazahstānas varasiestādes atteikušās sekot Krievijas propagandas uzraugošajai iestādei “Roskomnadzor” un bloķēt ziņas par karu Ukrainā, kas neatbilst Krievijas propagandas galvenajiem motīviem.
Kazahstāna, Azerbaidžāna, Gruzija un Turcija visas izmantoja dzelzceļa piegāžu apjomu kritumu no Ķīnas uz Eiropu caur Krieviju un Baltkrieviju. Maršrutā, kas ved cauri visām šīm četrām valstīm, pārvadāto kravu apjoms daudzkāršojies.
Uzbekistāna pēdējo gadu laikā sāka atvērties ārvalstu investīcijām un pēc kara sākuma Ukrainā sāka aktīvu attiecību uzlabošanu ar Rietumiem. Jūlijā tika parakstīta vienošanās par paplašinātu partnerību un sadarbību ar Eiropas Savienību. Decembrī tika paziņots, ka Uzbekistāna un ASV ir gatavas radīt jaunus tirdzniecības maršrutus, kā arī diversificēt importa un eksporta tirgus.
“Kamēr Krievija ir iestigusi Ukrainā, Kazahstāna un Uzbekistāna dara visu iespējamo, lai diversificētu ekonomiskos un politiskos sakarus, taču – izmainīt ģeogrāfiju nav iespējams,”
sacīja “Chatham House” Krievijas un Eirāzijas programmas zinātniskā darbiniece Aneta Bora.
Krievijas ietekmes samazināšanās jūtama ne tikai Centrālāzijā, bet arī Kaukāzā. Tieši tādēļ saasinājies Kalnu Karabahas konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu. Kopš decembra Azerbaidžānas aktīvisti ar Baku atbalstu bloķē vienīgo ceļu, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju, liedzot pārtikas un citu produktu piegādi. Tikmēr Krievijas miera uzturētāji nedara neko, lai šo situāciju mainītu.
“Krievija pat neko nav komentējusi, pastiprinot aizdomas, ka Putinu vairāk interesē iespēja izmantot savu ietekmi uz Armēniju un Azerbaidžānu, nevis reāli panākt mieru,” norāda “Carnegie Europe” pētnieks Tomass de Vāls.
Viņš atgādina, ka Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans ne reizi vien apšaubījis Krievijas NATO analoga – Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) pastāvēšanu.
Tāpat arī Azerbaidžāna vairs neuzticas Krievijai, jo tur aizdomās Maskavu par tās atbalstu Armēnijai, līdz ar to tā paļaujas uz Turcijas atbalstu (ko arī saņem).
Janvārī Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atsakās piedalīties kopīgajās KDLO militārajās mācībās. 23. janvārī Eiropas Savienība paziņoja, ka pēc Erevānas lūguma tiks izveidota divus gadus ilga uzraudzības misija, kas patrulēs robežas tuvumā.
Krievijas Ārlietu ministrija uz to reaģēja savās labākajās propagandas tradīcijās, nosaucot Eiropas Savienību par “ASV un NATO piedēkli”.
“Eiropas Savienības mēģinājumi nostiprināties Armēnijā un apspiest Krievijas centienus būt starpniekam ir kaitnieciski gan armēņu, gan azerbaidžāņu interesēm, un tas negatīvi ietekmē miera procesus reģionā,” paziņoja Krievijas Ārlietu ministrija.
Tomēr kādi tad ir Krievijas centieni, nav īsti skaidrs, jo Armēnija atklāti paziņojusi, ka Krievijas miera uzturētāji nedara neko, lai patiešām tiktu panākts reāls miers, tādēļ Erevānai nākas meklēt citus, uzticamākus sabiedrotos.
