/nginx/o/2023/03/22/15213609t1hcb22.jpg)
1950. gados jetiju jeb sniega cilvēku medības bija ļoti populāras. 1951. gadā alpīnists Ēriks Šiptons pēc ekspedīcijas Everestā pārveda noslēpumainas fotogrāfijas, kurās redzami dīvaini pēdu nospiedumi. 1954. gadā uz Himalajiem tika nosūtīta īpaša alpīnistu un zinātnieku komanda, kuras uzdevums bija sadzīt rokā mistisko radījumu. Nekas prātīgs no šīs ekspedīcijas gan neiznāca, tomēr tas neatturēja piedzīvojumu meklētājus censties pierādīt jetija eksistenci.
Lūk, tieši tāpēc ASV valdība 1959. gadā nežēloja laiku, lai šiem medniekiem atgādinātu, ka atrastu jetiju nošaut nedrīkst. Tas ļauts tikai gadījumā, ja noslēpumainais radījums medniekam uzbrucis. Valdības dokumentā, kas datēts ar 1959. gada 10. decembri, izklāstīti noteikumi, kas jāievēro, medījot jetiju Nepālā.
Vispirms jau tas nebija par velti. Potenciālajiem medniekiem vajadzēja iegūt Nepālas valdības atļauju un samaksāt 5000 rūpiju (mūsdienās aptuveni 1000 eiro). Tikai pēc atļaujas saņemšanas mednieks drīkstēja doties kārotajā piedzīvojumā.
Dokuments arī paredzēja, ka Nepālas valdībai pieder visi potenciālie mednieka atrastie pierādījumi par jetija eksistenci. Ja gadījies uzņemt jetija fotogrāfiju, arī tā tūdaļ nododama valdības rīcībā. Presei fotogrāfiju drīkstēja nodot tikai tad, ja to apstiprinājusi Nepālas valdība. Te nu nemaz nerunāsim par gadījumu, ja jetiju izdevies sagūstīt.
Jetiju nedrīkstēja nošaut, ja vien tas netiktu darīts pašaizsardzības nolūkos. Jetiju medību mērķis nebija iegūt trofejas, bet gan nest pienesumu zinātnē.
Kāpēc ASV valdībai tas tā rūpēja? Kā vēstīts vietnē “National Archives”, tas bija diplomātisks gājiens. Šādu dokumentu Nepāla bija izdevusi jau divus gadus agrāk. Tā iztulkošana angļu valodā liecināja par ASV atbalstu Nepālas suverēnajai varai. Tādā veidā ASV cerēja, ka Nepāla, kurai ir robeža ar Ķīnu, ļaus amerikāņiem turpināt sekot līdzi Ķīnas komunistiskās valdības darbībām.
