Iedomājies, tu iegādājies īpašumu nelielā pilsētiņā un iekārtojies uz dzīvi tur kopā ar ģimeni. Tikai pēc vairākiem gadiem tu uzzini, ka dzīvo dažus kilometrus no Aukstā kara laika kodolatkritumu izgāztuves. Augsne ir piesūkusies ar radioaktīvajiem materiāliem, tie ir pat vietējā upē. Tu sāc aizdomāties par ļaundabīgo audzēju augstajiem saslimstības rādītājiem reģionā. Un vēl tā smaka... Kas sagaidīs tavus bērnus pēc 30 gadiem? Kāpēc neviens neliekas ne zinis par 47 tūkstošiem tonnu kodolatkritumu pazemē? Turklāt gadiem tur plosās pazemes ugunsgrēks. Visai baisa aina, vai ne? Diemžēl ASV pilsētas Bridžtonas iedzīvotājiem tā ir realitāte.
20. gadsimta 60. gados ASV Atomenerģijas komisija privātam uzņēmumam “Cotter Corporation” pārdeva aptuveni 121 tūkstoti tonnu radioaktīvo kodolatkritumu, kas bija radušies Manhetenas projekta ietvaros. Kad darījums bija noticis, kompānija bīstamo kravu nogādāja Hazelvudā, Misūri, – vien kilometra attālumā no lidostas. Atkritumi tika glabāti divās milzīgās kaudzēs, īpaši nepievēršot uzmanību kaut kādiem drošības pasākumiem. Tieši tāpēc aptuveni 150 tūkstoši kubikmetru radioaktīvā materiāla piesārņoja apkārtējo teritoriju un ceļus, pa kuriem tie tika transportēti. Savukārt gadu gaitā lietus ūdens tos lēnām iepludināja vietējā upē un tālāk jau vienkāršo iedzīvotāju dārzos un mājās.
1973. gadā aptuveni 47 tūkstoši tonnu šo kodolatkritumu atkal tika pārvietoti. Tie nelegāli tika izgāzti bijušajā kaļķakmens ieguves karjerā Bridžtonā, Misūri, – pilsētā, kurā mīt teju 12 tūkstoši iedzīvotāju.
Šie kodolatkritumi galvenokārt sastāv no urāna-238, torija-230 un rādija-226, kas visi ir ilgmūžīgi – veidojušies, sadaloties urānam. Šie materiāli ir potenciāli bīstami cilvēkam. Par spīti tam, tie ir atrasti pilsētas publisko parku un privātmāju augsnes paraugos.
Dokumentālajā filmā “Atomic Homefront”, kas skatāma LMT Viedtelevīzijā, parādīts šīs problēmas patiesais apmērs. Pilsētas iedzīvotājiem joprojām nākas sadzīvot ar radioaktīvajiem atkritumiem, ar kuriem piesūkusies pat skolas sporta laukuma zeme. Cilvēkiem nepelnīti jācieš no pirms vairāk nekā 70 gadiem notikušā Aukstā kara sekām, kad cilvēks radīja pirmo atombumbu.
VIDEO: FILMAS KACEKLIS
Lielākā daļa cilvēku, kas iegādājās īpašumus šajā pilsētā pirms vairākiem gadiem, par šiem kodolatkritumiem neko nezināja. Tiesa, gadu gaitā atklājās patiesība. Turklāt smaka un pārsteidzoši augstie ļaundabīgu audzēju saslimstības rādītāji viesa cilvēkos aizdomas, ka tam varētu būt kāds sakars ar 47 tūkstošiem tonnu kodolatkritumu, kas aprakti zem pilsētas.
Lai arī šī izgāztuve jau 1990. gadā tika ievietota “Superfund” sarakstā, kurā tiek ierindotas vietas, kuras steidzami nepieciešams sakopt, jo tās ir bīstamas videi un cilvēkiem, līdz pat mūsdienām lietas labā nav darīts daudz. Daudzus gadus tur atsevišķā vietā pat plosās pazemes ugunsgrēks, draudot izvērsties plašumā. Tādā veidā bīstamās daļiņas var nokļūt gaisā un cilvēku plaušās. Tiesa, radioaktīvie materiāli apkārtējo vidi piesārņo arī bez ugunsgrēka – ar lietus ūdeņu un plūdu palīdzību.
Izgāztuves karteFoto: Wikimedia Commons
Nedz valdība, nedz izgāztuves īpašnieki nav pievērsuši diez kādu vērību pilsētas iedzīvotāju sūdzībām. Visi mēģinājumi aizsniegties līdz dzirdīgām ausīm un panākt rīcību ir bijuši neveiksmīgi.
Minētā dokumentālā filma ļoti labi parāda kodolatkritumu kaitīgumu. Filmā vairākas mātes aktīvistes cenšas no valdības un citiem atbildīgajiem izvilkt atbildes un varbūt kaut nedaudz iekustināt izgāztuves sakopšanu. Uz radioaktīvu atkritumu kaudzes neviens nevēlas dzīvot.
/nginx/o/2023/05/15/15322603t1hfb33.jpg)
