Sākt dzīvi no zemākā punkta - cietuma. Drosmīgās Sintijas Purgales stāsts

Ir pagājis tieši gads un viens mēnesis, kopš Sintija Purgale ir atgriezusies no Vācijas, kur strādāja pēdējos 12 gadus. Sākumā aprūpes dienestā, pēc tam par pārdevēju un visbeidzot, kad vācu valoda bija labi apgūta, par veikala vadītāju. Sintijai bija sapnis - sava māja Latvijas laukos. Kad to izdevās piepildīt, viņa atgriezās Smiltenes novada Grundzālē - nu jau, kā viņa pati saka, savā “dzimtas īpašumā”, un iekārtojās būvuzņēmumā par biroja administratori. Darbs viņai tik ļoti iepaticies, ka nākotnē Sintija plāno studēt biroja vadību.

Cauri ērkšķiem

Bet par visu no sākuma. “Mans dzīves ceļš ir bijis ērkšķains, ar smagiem notikumiem, un par vienu no tiem būs mans stāsts forumā “Līdere”,” viņa saka. Nē, tas nebūs drūms stāsts par Iļģuciema sieviešu cietumu, kurā Sintija nokļuva 26 gadu vecumā un sabija divus ar pusi gadus, bet gan par to, kā dzīves zemākais punkts vienlaikus kļuva par pamatu, no kura atsperties un gūt spēku, lai ar jaunu sparu sāktu visu no sākuma.

Izklausās savādi, bet tieši cietums kļuva par vietu, kur Sintija saņēma to, kā līdz šim tik ļoti bija pietrūcis.

Viņa saka, ka par to jāpateicas kapelānei Rudītei Losānei un viņas izveidotajai kristīgajai programmai “Mirjama”.

Kas ir sāpes un nepelnīti pāridarījumi, Sintija uzzināja agri - sešu gadu vecumā, kad izšķīrās viņas vecāki. “Dzīvojām mazā lauku ciematā, kur visi viens otru pazīst, un tajā laikā uz šķirtajām ģimenēm skatījās greizi. Skolā piedzīvoju klasesbiedru un pat skolotāju ņirgāšanos.

Skolotājas teica: “No šitiem bērniem jau nekas neizaugs.”

Programmēja no mazām dienām, ka nekas neesi un nevienam neesi vajadzīgs,” atceras Sintija. Pirmo nopietno attiecību pieredze bija skarba - to pavadīja krāpšana un vardarbība. “Tas manā personībā un manī kā sievietē daudz ko mainīja. Es daudz ko sāku darīt “par spīti”. Bija daudz kļūdu, alkohols un no tā izrietošās sekas.”

Bērni… Tā ir vēl viena sāpīga tēma.

Vardarbība bija iemesls tam, kāpēc Sintija zaudēja pirmo nedzimušo mazuli. Arī otrā grūtniecība noritēja neveiksmīgi - tā bija ārpusdzemdes, tāpēc Sintija Vācijā pārcieta smagu operāciju.

Pirms 10 gadiem Sintija zaudēja tēti, kas aizgāja ar vēzi, bet mamma dzīvo pie viņas. “Esmu viņai piedevusi, jo, laikam ejot un analizējot dzīvi, sapratu, ka mammai nebija viegli, bija problēmas, ar kurām bija grūti tikt galā."

Viņa man ir devusi dzīvību, un, lai kā arī būtu, - viņa ir mana mamma!

Savas dzīves līdere

“Katru rītu atverot acis, novērtēju, ka esmu dzīva, ka man ir dota šī skaistā diena ar iespēju kaut ko sasniegt un mainīt dzīvē,” tā šobrīd, 42 gadu vecumā, saka Sintija. Rītu viņa sāk, ar kūpošu kafijas tasi iznākot pagalmā - lec saule, vītero putni un šņākuļo upīte netālu no mājas. Ja ir migla, lauku romantika kļūst pilnīga.

Sintijai ir daudz fotogrāfiju ar ziediem. Jā, tā ir, viņa smejas. Viņu iepriecina ziedi, daba, darbs dārzā, dzīvnieki. Mājās vien ir divi kaķi, truši un suns - labradora un vācu aitu suņa krustojums.

“Man ļoti patīk pie jūras un arī mežā. Ārzemēs man tik ļoti pietrūka īsta Latvijas meža, kurā pastaigāties, jo tur ir tikai parki.”

Sintijai ir kāds māksliniecisks vaļasprieks - viņa spēlē Grundzāles amatierteātrī. Šobrīd rit darbs pie dvēseliski smagas izrādes “Cerību ēnā”, veidotas pēc Blaumaņa “Nāves ēnā” motīviem. Ineses Tālmanes izrāde ir par sievietēm, kas gaidīja mājās, kad ledusgabals ar 14 vīriem tika iepūsts jūrā. Izrādes atsāksies rudenī, bet pagaidām Sintija ar kolēģēm gatavojas Grundzāles estrādes atklāšanai.

Jā, un vēl - Sintija ir saderinājusies un grasās precēties.

“Tas ir vienreizējs un fantastisks piedzīvojums, pierādījums sev, ka esmu savas dzīves līdere,” par iespēju uzstāties forumā sarunas nobeigumā saka Sintija.