Pēc Sārta domām mēs savā ziņā būtībā alkstam pēc vienotības, tikai neprotam "pārkāpt pāri kašķim".
"Un pēkšņi tu saproti - kaut kam pozitīvam un labam ir tāds vienojošais spēks un mēs ķeram tādu kaifu. Interesanti skatīties, ka ļoti daudzi, kas tagad seko līdzi hokejam, to dara pirmo reizi. Un kādēļ viņi to dara? Tāpēc, ka tas, pirmkārt, ir par Latviju, par mūsu pašapziņu, par mūsu pašlepnumu, par mūsu varēšanu. Tas ir arī tas, ka tu beidzot šajā valstī jūties vienots.Tā ir tik reta sajūta, ka tā jābauda, kamēr viņa ir un paldies hokejistiem, kas to mums radījusi," sacīja Sārts.
Sārts uzsvēra, ka vienotības sajūta Latvijas iedzīvotājiem ir tik reti, ka tā ļoti jānovērtē un jāmēģina kādu laiku pārtulkot citās lietās.
"Un otrs - kas noved pie uzvaras?" Kamēr katrs bakstās savā laukuma stūrī, nebūs nekādas uzvaras. Kamēr domā par sevi, nebūs uzvaras. Kad tu spēlē kā komanda, kad viens par otru iestājies, kad "ņem ripas uz sevis", baigi sāp,bet tad ir tās uzvaras.Un, ja runājam par sevi kā tautu un vasti, tā ir tā recepte, tikai gruti viņu piemērot, tāpēc es gribētu, lai mēs to iemācāmies arī ikdienā izdarīt."