/nginx/o/2023/06/14/15389126t1h4d84.jpg)
Pūkas bieži nav laba zīme, tomēr ne persiku gadījumā. Oranži sārtais auglis ir pazīstams ne tikai ar savu patīkamo garšu, bet arī ar tā mīkstu pūciņu klāto mizu. Vienalga, vai tu persikus mizo vai ēd tāpat, tev varētu interesēt, kāpēc tie attīstījušies tik unikāli.
Kamēr daži augi, lai pasīvi atbaidītu ienaidniekus, izmanto ērkšķus un indi, persiki atkaujas ar pūciņām. Kā skaidrots vietnē “allrecipes”, kukaiņus kairina smalkie persika sari, tāpēc tie pēc nolaišanās uz augļa tur ilgi neuzkavējas, nesadēj tajā oliņas un nemielojas ar to.
Turklāt smalkā pūciņa darbojas arī kā dabisks konservants. Ņemot vērā, ka ūdenī ir baktērijas, lieks mitrums uz augļa var paātrināt to sapūšanu. Sīkie matiņi uz persika to aizkavē, uztverot sīkos ūdens pilienus un neļaujot tiem nonākt līdz pašai mizai.
Atšķirībā no daudziem citiem augļiem lielveikalos, modernie persiki nav radušies selekcijas rezultātā. Fosilijas Ķīnas alās liecina, ka pliocēna ērā auguši persiki, kas ļoti līdzīgi tiem, kurus mēs ēdam šodien. Tas nenozīmē, ka neesam eksperimentējuši ar šiem augļiem. Nektarīni, piemēram, ir persiku veids, ko esam radījuši mēs. Tā kā tam nav persikam raksturīgās pūciņas, tas ir uzņēmīgāks pret kaitēkļiem.
