Tā kā pats esmu dziedājis piecos dažādos Dziesmu svētkos, šo laiku vienmēr sagaidu ar milzīgu saviļņojumu pat tad, ja pats nepiedalos. Noskatījos “koru karus”, kuros šogad mūsu koriem vienkārši fenomenāls sniegums un līmenis. Noskatījos arī svētku gājienu un atklāšanas koncertu – tiešām saviļņojoši un skaisti. Tomēr vienmēr atgadās kāda nianse, kas cenšas šo svētku sajūtu sačakarēt.
Vispirms – pieļauju, ka tiem, kuri paši nekad nav dziedājuši korī, spēlējuši orķestrī vai dejojuši kādā tautas deju kolektīvā, varētu būt salīdzinoši maza nojausma par to, ko tad īsti parastam ierindas pilsonim prasa iekļūšana Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Nav gluži tā, ka atliek vienkārši iekāpt tautastērpā, uzpīt zāļu vainagu un spudūc uz Mežaparka estrādi.
Koru mēģinājumi parasti notiek reizi līdz divas nedēļā, neatkarīgi no tā, ir vai nav Dziesmu svētki. Pirms koru skatēm mēdz būt arī biežāk, bet tas droši vien atkarībā no tā, cik augstus mērķus koris plāno sasniegt. Tās ir neskaitāmas stundas sava laika, spēka un enerģijas.
Kamēr lielo pilsētu koros ar mēģinājumu apmeklēšanu vēl salīdzinoši vienkārši, uz lauku koru mēģinājumiem to dalībnieki mēro pat desmitiem kilometru tālu ceļu. Lielākoties jau ar privāto transportu un par savu naudu.
Tālāk repertuārs – jāiemācās nevis piecas vai desmit vienkāršas tautasdziesmas, bet gan vairāk par 30 ļoti nopietnām un sarežģītām koru dziesmām. Līdz noslēguma koncertam tās visas vēlams perfekti zināt no galvas, tāpat kā iepriekš dziesmas, kuras jādzied koru skatē.