“Vēl februārī dejoju valsi, bet pavasarī jau gulēju Gaiļezerā “kā dārzenis”.” Nomirt cieņpilni - ne visu privilēģija

Mazajā divistabu dzīvoklītī Vecmīlgrāvī vienu istabu gandrīz pilnībā aizņem funkcionālā gulta, tai blakus dažādu medikamentu kaudzīte, bet caur pavērto logu istabā plūst šogad tik negribīgi aizejošās vasaras neierasti spožā gaisma. Aija Sondore tajā guļ nespēkā sakļautām rokām - kā izdilušiem spārniem. Slimība no kājām un rokām dažu mēnešu laikā izsūkusi visu spēku. Viņai ir diagnoze, ko neuzņemas skaidrot pat pieredzējuši ārsti – tas drīzāk ir simptomu kopums, smaga neiroloģiska saslimšana, kas atņēmusi viņai kustības, vēl nesen tik enerģisko, dzīvespriecīgo sievieti pārvēršot izkaltušā mūmijā. Aijas māsa Ruta Terentjeva tagad ir viņas galvenais atbalsts, viņas rokas un kājas. Bez viņas Aijai nāktos doties uz pansionātu.

Eiropas sabiedrībai strauji novecojot, paliatīvās, tajā skaitā hospisa aprūpes problēmas skar aizvien vairāk iedzīvotāju ne tikai mūža nogalē bet arī jaunākos gados. Saskaņā ar Eiropas Paliatīvās aprūpes asociācijas (EAPC) datiem paliatīvā aprūpe katru gadu nepieciešama jau aptuveni 4,4 miljoniem cilvēku visā Eiropā. Rietumeiropas, Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs tiek piedāvāts pilns paliatīvās aprūpes spektrs. Valstis, kurās ir vislielākais paliatīvās aprūpes pakalpojumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju, pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem 2021.gadā bija Beļģija, Šveice un Īrija.

Diemžēl Latvija joprojām atrodas saraksta lejasgalā. Latvija līdz šim bijusi arī vienīgā no Eiropas Savienības valstīm, kurā valsts nenodrošina paliatīvās aprūpes beigu posmu – hospisa aprūpi,

kuras galvenie uzdevumi ir sāpju mazināšana, simptomu kontrole un pēc iespējas labākas dzīves kvalitātes sasniegšana līdz nāvei, kā arī atbalsts piederīgajiem pacienta slimības laikā un sēru gadījumā.

Viens solis uz priekšu

Paliatīvā, tostarp hospisa aprūpe dzīvesvietā vismaz formāli ir viena no jaunās valdības prioritātēm. Bet viens no pirmajiem soļiem hospisa aprūpes ieviešanā sperts tikai vakar - Saeimā pieņemti grozījumi Ārstniecības likumā un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kas ievieš paliatīvās aprūpes un hospisa aprūpes jēdzienus arī Latvijas tiesību aktos un nosaka, ka hospisa pakalpojums tiks nodrošināts no valsts budžeta līdzekļiem.

Jau sākot no 1.oktobra, lai atvieglotu paliatīvās aprūpes pacientu tuvinieku ikdienu, pacienta dzīvesvietā jābūt pieejamām paliatīvās aprūpes mobilajām komandām, kas nodrošinās svarīgākos veselības aprūpes pakalpojumus ar kvalificētu ārstu palīdzību.

Savukārt sākot no nākamā gada 1.janvāra, tai pievienosies arī sociālā aprūpe. Šim pakalpojumam gan vēl nav atvēlēts finansējums, par kuru būs jālemj jaunajai valdībai.

Tikmēr smagi un neārstējami slimi cilvēki pagaidām mirst, nesagaidījuši pienācīgu medicīnisko un sociālo aprūpi. Sistēmas nesakārtotību – ģimenes ārstu neieinteresētību, garās rindas uz izmeklējumiem, nepieciešamo medikamentu nepieejamību – kā galvenās problēmas paliatīvajā un hospisa aprūpē min gan paši pacienti, gan pakalpojuma sniedzēji.

Īpaši smaga situācija ir Latgalē, apstiprina Latvijas Samariešu apvienības hospisa aprūpes koordinators Juris Zvīgulis. "Tur cilvēki ir tādi kā nolemti - kā ir, tā ir. Ja jāmirst, tad jāmirst. Ja es guļu sūdos, tad guļu sūdos. Rīgā ir citādāk, šeit cilvēki ir cīnītāji, valda cits uzskats, ka viņiem pienākas."

"Nenovēlu pat Putinam!"

63 gadus vecā Aija ir viena no nedaudzajiem, kas brīnumainā kārtā izrāvusies no nāves apskāvieniem. Šā gada februārī viņa vēl meitas 40 gadu jubilejā ar znotu dejoja valsi, bet jau pavasarī viņai tika nozīmēta hospisa aprūpe, kas parasti pienākas cilvēkiem, kuri vada savas dzīves pēdējos mēnešus.

29.martā Aijai tika atvērts “zaļais koridors” un ģimenes ārsts bez aplinkiem pateica: “Mēs meklējam vēzi.” Aija dažu mēnešu laikā bija zaudējusi 20 kilogramus. Ēstgribas nebija nemaz. Nespēja vairs iekāpt tramvajā. Sekoja visas iespējamās pārbaudes un analīzes, kas neko aizdomīgu neuzrādīja. Taču Aijas stāvoklis strauji pasliktinājās. “Gaiļezerā es jau gulēju kā dārzenis,” stāsta Aija. Kad nevarēja vairs pakustināt ne rokas, ne kājas, Aija gulēja slimnīcas palātā un dziedāja. “Atcerējos visas bērnības dienu latviešu dziesmas.” Bet galvā bija tikai viena doma – tikt līdz logam un nolēkt.

“Es nevienam nenovēlu to, kam esmu gājusi cauri, pat tiem sūda krieviem, kas karo ar Ukrainu, nenovēlu. Pat Putinam ne,” Aijas balss aizlūst.

Vēlāk, kad Aija no slimnīcas jau atgriezās mājās, rūpes par viņu uzņēmās māsa, kura tikko bija atbraukusi no Īrijas, bet Aijas meita vērsās pēc palīdzības Latvijas Samariešu apvienībā, kura Labklājības ministrijas finansētā hospisa pilotprojekta pakalpojumu ietvaros piešķīra Aijai sociālo aprūpētāju, kapelānu un fizioterapeitu.

Paliatīvās aprūpes pakalpojumi – nepietiekami

Sociālais uzņēmums “Hospiss Māja” uzsver, ka Latvijā ik gadu vidēji nomirst aptuveni 29 000 iedzīvotāju, no kuriem tikai 10% piedzīvo ātru nāvi. Tas nozīmē, ka 90% mirstošu cilvēku un viņu tuvinieki saskaras ar fiziskām un psiholoģiskām problēmām, jo veselības aprūpes sistēma līdz šim Latvijā nav nodrošinājusi pilnvērtīgu mirstošo cilvēku aprūpi. Šī iemesla dēļ pērn 11. novembrī platformā “ManaBalss.lv” labdarības organizācija “Hospiss LV” sāka parakstu vākšanu iniciatīvas “Par tiesībām uz cieņpilnu nāvi. Par valsts apmaksātu hospisa aprūpes pakalpojuma ieviešanu Latvijā” atbalstam. Dažu dienu laikā to parakstīja vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, un jau pēc desmit dienām - 21.novembrī - tā tika iesniegta Saeimā.

Valsts apmaksāti hospisa pakalpojumi pagaidām bijuši pieejami vienīgi pilotprojektu veidā - tie ir Labklājības ministrijas finansētie pilotprojekti šogad un pagājušajā gadā, ko realizēja Latvijas Samariešu apvienība un SIA “Hospiss Māja”, savukārt Veselības ministrija no 2021.gada 1. novembra līdz 2023.gada 30.aprīlim īstenoja pilotprojektu Liepājas pilsētā un Dienvidkurzemes novadā.

Projektu secinājumos skaidrs ir viens - paliatīvās aprūpes pakalpojumi pacientiem dzīvesvietās Latvijā nav pietiekami.

Bet dažādi pētījumi un pašu pacientu pieredzes stāsti liecina, ka lielākā daļa vēlas aprūpi un atbalstu saņemt tieši savā dzīvesvietā, īpaši nedziedināmi slimie cilvēki, kuriem dzīvot atlicis pavisam maz.

“Man ir īpaša atbalsta komanda,” ar smaidu stāsta Aija. “Māsa, znots, meita. Divas mazmeitiņas. Tas mani ceļ uz augšu.”

Specializētās nodaļas slimnīcās, paliatīvās aprūpes centri, īslaicīgas vai ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas nevar piedāvāt siltumu, ko sniedz mājas ierastā vide. Viena no lielākajām problēmām – lai gan pacientiem, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe, formāli ir pieejami atsevišķi veselības aprūpes pakalpojumi, tajā skaitā aprūpe slimnīcā, ģimenes ārsta sniegtā aprūpe mājās un konsultācijas paliatīvās aprūpes kabinetos, tomēr to pieejamība nav pietiekama. Visizteiktāk iztrūkst sadarbības ar ģimenes ārstiem.

Pacienta veselības izvērtējums – pa telefonu

SIA "Paliatīvā aprūpe" pārstāve Rita Krinberga uzskata, ka lielākajai daļai ģimenes ārstu milzīgās noslodzes dēļ nav iespēju sekot līdzi paliatīvo pacientu veselības stāvoklim, kur nu vēl doties mājas vizītēs. Konsultācijas galvenokārt notiek pa telefonu, kas sniedz nepilnīgu priekšstatu par cilvēka stāvokli.

“Cilvēks zvana ģimenes ārstam un saka, ka viņam ir slikti. Ģimenes ārsts viņu konsultē pa telefonu. [..] es vienkārši nesaprotu, kā pa telefonu var novērtēt pacienta veselības stāvokli, ” saka Krinberga.

To, ka sadarbība ar ģimenes ārstiem ir ļoti slikta, apstiprina arī SIA “Hospiss Māja” valdes locekle Žanete Jansone. “Piecpadsmit mēnešus ilgā mūsu īstenotā pilotprojekta ietvaros no 136 pacientiem tikai trīs ģimenes ārsti bija gatavi ar mums sadarboties. Lielākoties vispār nesaprata, kas tas [hospiss] ir par pakalpojumu.”

Taču vislielākās problēmas esot novērotas ar atsāpinošajiem līdzekļiem, kurus ģimenes ārsti smagi slimiem cilvēkiem, kam daudz vairs nav atlicis dzīvot, negrib izrakstīt.

“[Viņi] baidās, ka šie cilvēki kļūs par “atkarīgajiem” un viņi būs šo atkarību veicinājuši. Absolūti neiedziļinoties, ka cilvēks pēc dažām nedēļām vai dažām dienām nomirs,” stāsta Jansone.

Aijas māsa Ruta apstiprina, ka ģimenes ārsti izvairās izrakstīt ne tikai atsāpinošos līdzekļus, bet pat antibiotikas. “Viss, ko ģimenes ārste dara, ir - izraksta tās pašas zāles, kuras jau pirms laba laika ir izrakstītas Aijai slimnīcā.”

Taču kopš izrakstīšanas no slimnīcas Aijai konstatēta smaga nieru infekcija, kas jāārstē ar antibiotikām.

“Ja pats neuzzvani, tad nekā arī nav. Mēs pusgadu dzeram vienas un tās pašas zāles. Varbūt kaut kas ir jāpamaina, bet neviens neuzņemas nekādu atbildību,” secina Ruta.

Jansone uzskata, ka tā ir nekompetence, jo ģimenes ārsti nav apmācīti, kā strādāt ar paliatīvajiem pacientiem.

“Ja ģimenes ārstu varētu sazvanīt uzreiz, ja viņš uzreiz varētu vai nu pats atbraukt, vai nozīmēt medicīnas māsu, kura ierastos divu, trīs stundu laikā, tad tas strādātu. Bet realitāte ir tāda, ka ģimenes ārstiem katram ir pa pusotram tūkstotim pacientu. Pirmkārt, viņus nevar sazvanīt. Nu kurš ģimenes ārsts naktī ceļ klausuli? Ja dienas laikā viņus nevar sazvanīt, kur nu vēl naktī!” saka Jansone.

Klibojot plānveida medicīniskajai aprūpei, aizvien lielāks slogs gulstas uz tuvinieku un neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMPD) pleciem. 

NMPD pārstāve Arita Freimane norāda, ka NMPD atbalsta hospisa pakalpojumu ieviešanu visā Latvijā. "Ne jau tāpēc, lai atslogotu NMPD vai slimnīcas palātas no šādiem pacientiem. Tas ir vērtīgi un vajadzīgi pašam smagi slimajam pacientam, kurš savas pēdējās dienas, mēnešus vai gadus vēlas pavadīt savās mājās ģimenes un līdzcilvēku tuvumā, nevis slimnīcas palātā, klausoties medicīnas aprīkojuma dūkoņā, signālos, kā arī dienu no dienas skatoties uz sev svešām sejām - ārstiem un medmāsām," saka Freimane.

Viņa uzsver, ka "hospisa nodrošinātā medicīniskā aprūpe, pastāvīga pacienta uzraudzība un psiholoģiskais atbalsts nodrošina sirdsmieru paliatīvā pacienta tuviniekiem, kuri līdz šim bieži bija izmisumā un neziņā, pie kā vērsties, kā palīdzēt savam smagi slimajam radiniekam viņa dzīves pēdējos brīžos".

 Pakalpojums - no 1. oktobra

Mobilās brigādes, kurām jāsāk darboties no 1.oktobra, ir mazs, bet nozīmīgs solis sistēmas sakārtošanā.

Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka portālam TVNET pauž pārliecību, ka nav pamata uzskatīt, ka pakalpojums nebūs pieejams, jo Nacionālā veselības dienesta (NVD) rīkotais konkurss ir noslēdzies, pakalpojumu sniedzēju atlase ir notikusi, izvēlēti četri uzvarētāji.

“Labā ziņa ir tā, ka mums ir noklāti visi reģioni, jo interese no pakalpojumu sniedzējiem bija liela un bija iespēja izvēlēties.” Pretendentu vidū bija gan slimnīcas, gan ambulatoras iestādes. Vairāki pakalpojumu sniedzēji savā starpā kooperējās, vieniem piedāvājot veselības, citiem – sociālās aprūpes sadaļu.

Tāpat arī finansējums 1,7 miljona apmērā gada pēdējiem trim mēnešiem no oktobra līdz decembrim veselības aprūpei dzīvesvietā Veselības ministrijai ir. Janka ir pārliecināta, ka, neraugoties uz inflāciju un pieaugošajām izmaksām, naudas šim pakalpojumam pietiks, un jau nākamgad tam paredzēts piešķirt gandrīz septiņus miljonus eiro un šī ir viena no valdības prioritātēm.

Gada pēdējiem trim mēnešiem gan šobrīd nav finansējuma sociālajai aprūpei, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš pieļauj, ka šim periodam finansējums, iespējams, tiks meklēts ministrijas iekšienē. Gadā šim pakalpojumam pēc ministrijas aplēsēm būtu nepieciešami četri miljoni eiro.

"Rīt braukšu uz jūru," lepni saka Aija. Atbraukšot znots ar meitiņu, aizvedīšot. "Būtu lifts, es katru dienu gribētu ārā, tagad ar ratiņkrēslu to izdarīt grūti." “Kas sagādā prieku? Tas, ka man ir tieksme kaut ko darīt,” saka Aija. Es mostos piecos no rīta un jau gribu pildīt fizioterapijas vingrinājumus. Man sagādā prieku, ka es ātrāk gribu sevi nolikt uz kājām, lai pati varu sevi aprūpēt, lai tas nav jādara kādam citam.

“Es katru vakaru, ejot gulēt, noskaitu Tēvreizi un parunāju ar savām rokām un kājām. Saku – kājiņas, mums ir jāstrādā, mums jābūt stiprām.”