Svešie starp savējiem. Kāpēc kaimiņvalstīs palestīniešus negaida ar atplestām rokām (10)

Ēģipte: Valsts ekonomika nebūs spējīga atbalstīt simtiem tūkstošu bēgļu

"Jūs turat sargsuni pie ķēdes pagalmā, nevis savā guļamistabā, jo tam vajadzētu apdraudēt jūsu ienaidniekus, nevis jūsu bērnus. Mūsu kaimiņiem mēs esam ļauni suņi, kuriem vajadzētu atrasties Izraēlas pusē, nevis viņu mājās," ēģiptiešu nevēlēšanos atvērt Rafas robežkontroles punktu, lai ielaistu bēgļu karavānu no Gazas, tēlaini skaidro Gazas joslas iedzīvotājs Mahmuds, raksta Krievijas neatkarīgais medijs "The Insider".

Ritēja 2012. gads, un pilnā sparā norisinājās Izraēlas armijas operācija ar mērķi iznīcināt "Hamās" raķešu uzglabāšanas vietas un tādējādi apturēt pastāvīgo Izraēlas pilsētu apšaudīšanu.

Tad Izraēlas karaspēks neienāca Gazā, jo mērķi tika iznīcināti ar lidmašīnu un vadāmu raķešu palīdzību. Neskatoties uz to, ugunsgrēku un postījumu apjoms bija tik plašs, ka tūkstošiem iedzīvotāju, tostarp Mahmuds ar savu veco "Toyota", nolēma pamest savas mājas un doties uz kaimiņos esošo Ēģipti. Kaira tā arī nedeva viņiem atļauju šķērsot valsts robežu. Izpildot labas gribas žestu, Ēģiptē tika ielaistas vien dažas ātrās palīdzības mašīnas ar smagi slimiem vai smagi ievainotiem Gazas joslas iedzīvotājiem.

Ēģiptes prezidents tajā laikā bija Mohameds Mursi, kurš nāca pie varas 2011. gada revolūcijas rezultātā. Mursi bija arī Musulmaņu brālības biedrs, bet Gazas joslā valdošais valdošais "Hamās" sākotnēji bija brālības palestīniešu spārns.

Neskatoties uz Ēģiptes prezidenta ciešo ideoloģisko radniecību ar Gazas joslas valdošo eliti, Kaira neatvēra savas robežas palestīniešu bēgļiem.

Tā kā pat Mursi neuzdrošinājās ielaist palestīniešus savā valstī, neviens to negaida no pašreizējā Ēģiptes prezidenta Abdelfataha al Sisi. Sisi, kurš nāca pie varas Ēģiptē pēc 2013. gada valsts apvērsuma, ieslodzīja savu priekšgājēju cietumā un aizliedza Musulmaņu brālības aktivitātes. 2015. gadā Ēģiptes valdības pilnībā kontrolētā tiesa Mohamedam Mursi piesprieda nāvessodu par valsts nodevību.

Spriedumā tika apgalvots, ka gāztais prezidents rīkojies vairāku ārvalstu organizāciju interesēs, kuras it kā esot plānojušas pakļaut Ēģipti. Starp šīm organizācijām tika minēts arī teroristu grupējums "Hamās".

Lai gan pēdējos gados Kaira ir nepārprotami virzījusies uz tuvināšanos ar Gazas varasiestādēm, šis process nav ietekmējis ēģiptiešu gatavību atvērt palestīniešiem Rafas robežkontroles punktu. Pat salīdzinoši mierīgos laikos tas bija atvērts tikai dažas nedēļas gadā, bet Ēģiptes migrācijas iestāžu atļaujas saņemšana robežas šķērsošanai varēja aizņemt vairākus mēnešus.

Daļēji tas ir izskaidrojams ar to, ka Rafa savieno Gazas joslu ar Sīnāja pussalas ziemeļu daļu - Ēģiptes nemierīgāko reģionu. Jau pagājušā gadsimta 50. gados Sīnāja pussala, ko pilnībā nekontrolēja valsts varasiestādes, kļuva par patvērumu gan kontrabandistiem, gan arī islāmistiem.

Ēģipte ir cīnījusies pret islāmistiem jau kopš Arābu pavasara 2011. gadā. Ēģiptes armija Sīnājā regulāri cīnās pret džihādistu aliansi, kurā ietilpst "Al-Qaida" un "Islāma valsts" kaujinieki, aizliegtā Musulmaņu brālība, vietējo beduīnu cilšu pārstāvji un daudzi citi.

Ēģiptes varasiestādes skaidri apzinās, ka gadījumā, ja "Hamās" kaujinieki vai atbalstītāji nonāktu Sīnāja pussalā, viņi nostātos ideoloģiski tuvu džihādistu nemiernieku, nevis Ēģiptes varasiestāžu pusē.

Tajā pašā laikā iespējamās ekonomiskās problēmas, kas saistītas ar robežu atvēršanu, Abdelfatahu al Sisi un viņa valdību noteikti biedē vairāk nekā iespējamā "Hamās" kaujinieku rindu papildināšana.

Ēģiptes ekonomikas izaugsme bezcerīgi atpaliek no iedzīvotāju skaita pieauguma. Ik pēc 14 sekundēm valstī piedzimst jauns ēģiptietis, valsts iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no aptuveni 65 miljoniem 2000. gadā līdz 105 miljoniem 2023. gadā.

Šī gada septembrī Abdelfatahs al Sisi pat paziņoja par valdības gatavību regulēt dzimstības kontroli valstī. Viņš arī brīdināja, ka tuvākajos gados Ēģipte var piedzīvot ekonomikas sabrukumu un, iespējams, jaunu revolūciju.

Šādā situācijā Ēģipte vienkārši nevar atļauties ielaist valstī simtiem tūkstošu bēgļu, kuriem būs nepieciešama izmitināšana, pārtika, medicīniskā aprūpe un pēc tam darbs. Decembrī ir paredzētas arī valsts prezidenta vēlēšanas.

Ēģiptes vēlēšanas savā paredzamībā un konkurences trūkumā neatpaliek no Krievijas vēlēšanām, tomēr Abdelfatahs al Sisi savas pārvēlēšanas priekšvakarā diezin vai vēlētos stāties pretī ēģiptiešu masu protestiem, ko izraisījusi neapmierinātība ar tēriņiem palīdzības sniegšanai bēgļiem, kamēr Ēģiptes iedzīvotāji piedzīvo cenu kāpumu, bezdarbu, slimnīcu un skolu trūkumu, kā arī citas problēmas.

Ēģiptes prezidents nevar palestīniešiem pateikt, ka nav gatavs viņu atbalstam tērēt līdzekļus no valsts budžeta, ko jau pamatīgi ietekmējusi inflācija. To nepieļauj ne arābu savstarpējā solidaritāte, ne gadiem ilgi veidotais vienkāršās tautas aizstāvja tēls.

Tieši tādēļ tiek izmantota jau iepriekš pārbaudītā retorika par nepieciešamību katram palestīnietim cīnīties par savu valsti.

Jordānija bažījas, ka kopā ar bēgļiem no Gazas joslas valstī iekļūs arī teroristi

Līdzīgu pozīciju ieņem arī Jordānijas Hašimītu Karalistes valdība. Jordānijai nav kopīgas robežas ar Gazas joslu, taču tā robežojas ar citu palestīniešu teritoriju – Rietumkrastu.

Teorētiski Izraēla varētu organizēt koridoru, lai Gazas joslas iedzīvotāji sasniegtu Rietumkrastu, bet no turienes varētu iekļūt Jordānijā. Ar šādu priekšlikumu nāca klajā arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs, taču to uzreiz noraidīja Jordānijas karalis Abdulla II.

"Es domāju, ka tagad varu runāt ne tikai Jordānijas valdības vārdā, bet arī mūsu ēģiptiešu draugu vārdā: neviena bēgļa Jordānijā un neviena bēgļa Ēģiptē... Šī ir situācija, kas jāatrisina Gazā un Rietumkrastā. Jūs to nevarat uzvelt uz kāda cita pleciem," norādīja monarhs.

Jordānijai vēsturiski ir izveidojušās sarežģītas attiecības ar palestīniešiem gan kopumā, gan bēgļu jautājumā. 

Pēc Pirmā pasaules kara tagadējās Jordānijas teritorija kļuva par daļu no tā sauktās Lielbritānijas mandātteritorijas Palestīnā, kas bija Lielbritānijas pārvaldīta kvazivalstiska vienība. 1946. gadā Jordānija (toreiz saukta par Transjordānu) ieguva neatkarību, bet Lielbritānijas mandātteritorija Palestīnā, kas palika britu pakļautībā, bija jāsadala starp ebreju un arābu valsti.

Šī sadalīšana lielā mērā nenotika, jo līdz pat mūsdienām joprojām nepastāv neatkarīga Palestīnas valsts. Palestīnas valstij atvēlētā teritorijas daļa - Rietumkrasts kopā ar Jeruzalemi - no 1949. līdz 1967. gadam atradās Jordānijas monarhijas kontrolē. Jordānieši zaudēja kontroli pār teritoriju pēc zaudējuma Sešu dienu karā pret Izraēlu.

Jordānija atteicās no zaudēto teritoriju atgūšanas par labu Palestīnas valsts izveides idejai nākotnē, taču līdz pat 80. gadu beigām Jordānijas parlamentā bija arī Rietumkrasta pārstāvji, daudzi no reģiona iedzīvotājiem joprojām bija Jordānijas pases turētāji.

Šo dažādo notikumu rezultātā atšķirības starp palestīniešiem un jordāniešiem šķietami ir kļuvušas neskaidras. Tas ir ļāvis Izraēlas labējiem politiķiem un to sabiedrotajiem ASV un Eiropas valstīs apgalvot, ka Jordānija ir tā pati arābu Palestīnas valsts, kura bija jāizveido pēc Lielbritānijas mandātteritoriju sadalīšanas.

Šādai pozīcijai piekrita, piemēram, bijušais Izraēlas politiķis Ichaks Šamirs, kas divas reizes ieņēma arī valsts valdības vadītāja amatu 80. un 90. gados. Šamirs uzstāja, ka Jordānijas amatpersonas ir jāiekļauj sarunu procesā par miera noregulējumu starp Izraēlu un palestīniešiem. Tieši jordāniešus viņš uzskatīja par leģitīmiem Rietumkrasta arābu iedzīvotāju pārstāvjiem. Jāpiebilst, ka šī gan nav pati radikālākā pozīcija. 

Laiku pa laikam Izraēlā izskan arī labējo politiķu aicinājumi visus Rietumkrasta un Gazas joslas arābu iedzīvotājus aizsūtīt uz dzīvi Jordānijā, bet viņu vietā iemitināt ebrejus. Viņu prātos Jordānija ir palestīniešu valsts, kas nozīmē, ka palestīniešiem ir jādzīvo tieši tur.

Arī pašas Jordānijas attiecības ar palestīniešiem nekad nav bijušas rožainas. Katrs karš starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm ir izraisījis palestīniešu bēgļu pieplūdumu Jordānijā. Paziņojot par savu galveno mērķi izraidīt ebrejus no Tuvajiem Austrumiem, Jordānijā savas galvenās mītnes izveidoja arī dažādas organizācijas, tostarp teroristiskās.

Starp daudzajām Jordānijā patvērumu radušajām palestīniešu kustībām un grupējumiem bija arī tādas, kas atklāti aicināja gāzt Jordānijas valsts iekārtu, apgalvojot, ka monarhija ir pārāk maiga un piekāpīga Izraēlai. Radikālākās no tām pat īstenoja vairākus atentātus pret karali Huseinu - tagad valdošā Jordānijas karaļa Abdullas II tēvu. Karalis Huseins izdzīvoja un 1970. gadā sāka cīņu pret nekontrolējamajiem palestīniešu grupējumiem valstī.

Jordānijas varasiestādes pieprasīja visām bruņotajām grupām pamest valsts teritoriju. Palestīniešiem tika atļauts doties uz Sīriju un no turienes uz Libānu, līdzi ņemot ekipējumu un ieročus. Līdz ar kaujiniekiem uz kaimiņvalstīm devās arī 100 līdz 150 tūkstoši palestīniešu bēgļu, kas nebija saistīti ar teroristu grupējumiem. Daļa no viņiem, baidoties par savu drošību, devās uz Sīriju vai Libānu, taču bija arī tādi, kurus Jordānija izraidīja piespiedu kārtā.

Sīrija: Palestīniešiem ir jāizveido neatkarīga valsts uz savas zemes

Sīrija jau vairāk nekā 30 gadus aktīvi atbalsta palestīniešus. Šobrīd gan diktatora un kara noziedznieka Bašāra al Asada režīma kritiķi norāda, ka Sīrijas agresīvā pret Izraēlu vērstā retorika, kas vietām pāraug atklātā antisemītismā, nav patiesas pārliecības izpausme, bet gan Asadu dinastija taktika. Tas ir arī viens no viņu galvenajiem leģitimitātes pamatiem valstī.

Asadi ir alavīti - nelielas slēgtas sektas pārstāvji, kuri savos uzskatos apvieno kristietības, austrumtautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementus. Arābu pasaulē, īpaši Sīrijā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir sunnisma piekritēji, alavīti tiek uzskatīti par ķeceriem.

Lai alavītu sektas pārstāvji varētu saglabāt varu valstī, kur viņi tiek uzlūkoti gandrīz par islāma ienaidniekiem, viņiem ir nepieciešams nereliģiozs, bet svarīgs varas leģitimitātes avots. Asadi to atrada joprojām arābu pasaulē populārajā idejā par Izraēlas iznīcināšanu. Gan Bašārs al Asads, gan arī iepriekš viņa tēvs Hāfizs al Asads jebkurā situācijā pozicionēja sevi kā musulmaņu pasaules aizstāvjus pret it kā esošajiem ebreju draudiem.

Asada nesamierināmā pret Izraēlu vērstā nostāja nekādā veidā neatvieglo situāciju simtiem tūkstošu palestīniešu bēgļu, kas jau dzīvo Sīrijā. Ne šiem bēgļiem, ne arī viņu Sīrijā dzimušajiem bērniem un mazbērniem netiek piešķirta Sīrijas pilsonība. Viņi dzīvo atsevišķi no sīriešiem savās apmetnēs un apkaimēs, turklāt palestīniešiem bieži nav pieejama arī jau tā zemās kvalitātes Sīrijas medicīna un izglītība.

Bezdarba līmenis palestīniešu vidū ir vairākas reizes augstāks nekā starp sīriešiem. Tas ļauj secināt, ka Sīrijas varasiestādes apzināti dara visu, lai palestīnieši Sīrijā nejustos kā mājās. Bašāra al Asada režīms palestīniešus Sīrijā pacieš tikai tādēļ, ka viņu izraidīšana pasliktinās jau tā ne tās labākās attiecības ar arābu pasauli.

Sīrijas oficiālā nostāja palestīniešu jautājumā lielā mērā sakrīt ar Ēģiptes un Jordānijas pausto viedokli, ka viņiem nav jāgaida citu valstu labvēlība, bet gan jāatgriežas savā  zemē un tur jāizveido neatkarīga valsts.

Pēc Sīrijas pilsoņu kara sākuma 2011. gadā apmēram 160 000 no 500 000 valstī dzīvojošajiem palestīniešiem bija spiesti pamest savas mājas un meklēt patvērumu citos valsts reģionos vai kaimiņvalstīs. Sīrijas pilsoņu kara laikā dzīvību zaudējuši jau vairāki tūkstoši palestīniešu, turklāt daudzus no viņiem nogalinājusi Sīrijas armija vai drošības dienesti aizdomās par saistību ar sacelšanās grupējumiem.

Tā kā Sīrijas pilsoņu karam ir arī starpreliģiju raksturs, bieži vien pietiek būt par sunnītu, lai kļūtu par Bašāra al Asada režīma aizdomu upuri. Tā kā palestīnieši pārsvarā ir sunnisma piekritēji, viņi ne reizi vien ir kļuvuši par "raganu medību" upuriem.

Sīrijas politika attiecībā pret palestīniešiem pamudināja teroristu grupējumu "Hamās" slēgt savu pārstāvniecību Damaskā 2012. gadā, tomēr pērn Asads paziņoja par attiecību atjaunošanu.

Tas gan nekādā veidā nav ietekmējis palestīniešu bēgļu situāciju Sīrijā. Viņi joprojām tiek pakļauti diskriminācijai, turklāt viņu dzīvības apdraud valstī notiekošā karadarbība un valdības reidi pret sunnītiem.

Kaut arī palestīniešiem nav tiesību uz Sīrijas pilsonību, viņi ir pakļauti iesaukšanai Sīrijas armijā. Ievērojama daļa palestīniešu atrodas izvēles priekšā: vai nu doties dienēt Sīrijas armijā, vai arī kļūt par šīs armijas upuri.

Libāna - nabadzīga valsts, kas balansē uz kara sliekšņa

Sīrijai līdzīgs palestīniešu bēgļu diskriminācijas režīms darbojas arī Libānā. Viņi dzīvo atsevišķi no libāniešiem, bez tiesībām uz valsts pilsonību un ar ierobežotu piekļuvi valsts materiālajiem un sociālajiem resursiem. Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka Libāna atradās Sīrijas okupācijā laika posmā no 1976. līdz 2005. gadam.

Sīrijas armijas iebrukums kaimiņvalstī tika veikts, aizbildinoties ar palestīniešu kaujinieku grupējumu ierobežošanu, kuru nekontrolētā darbība kļuva par vienu no galvenajiem faktoriem, kas 1975. gadā izraisīja Libānas pilsoņu karu. Tādējādi Sīrijas prezidentam Hāfizam al Asadam izdevās darboties gan palestīniešu pusē Jordānijā, gan pret viņiem Libānā.

Ir pilnīgi skaidrs, ka nabadzīgā valsts, kuru plosa bezgala daudz iekšējo pretrunu, balansē uz robežas, lai tiktu ievilkta karā pret Izraēlu teroristu grupējuma "Hamās" pusē. Libāna nav spējīga kļūt par mājām, lai arī īslaicīgi, tūkstošiem cilvēku, kuri bēg no karadarbības Gazas joslā.