Latvijai un visai pasaulei pirms diviem gadiem bija lieliska iespēja pārveidot preventīvo medicīnu par permanento. Pirms kovida daudziem bija pilnīgi vienalga par visādām vakcīnām, uzplauka antivakceru kustības, bet kovida laikā pat daudzi no viņiem tomēr vakcinējās. It kā jau vakcīnas sliktas, bet nomirt mokošā nāvē tomēr vēl sliktāk.
Valdībai bija iespēja vakcināciju kā tādu padarīt par pilnīgu normu, ko jādara katru gadu. Gan kovidbūsteri, gan pretgripas vakcīnas, visas bērnu potes, papilomas vīruss, ērču encifalīts, gan viss pārējais, kas ienāk prātā. Visas vakcīnas, kuras valsts nodrošina, bet iedzīvotāji lielākoties līdz šim laiduši gar ausīm. Bija iespēja panākt, ka iedzīvotāji to visu dara.
Uz tā kovida viļņa varēja panākt, ka cilvēku apziņās nepieciešamība vakcinēties kļūst paliekoša. Bet diemžēl atkal esam nonākuši atpakaļ sākumpunktā, kurā visiem atkal ir vienalga. Un tas ir vienkārši stulbi, jo tiešām bija paveicams.
Piemēram, bija taču kaut kādas kovidlietotnes. Bet to vietā varēja izstrādāt permanentas lietotnes ar vakcīnu pasēm, kur vienuviet varētu redzēt visus tos būsterus. Tur varētu būt kalendārs, kurš tev saka: “Tagad ir pieejama jaunā gripas pote – nāciet šurp!” Un turpat varētu pa taisno pierakstīties uz vizīti konkrētā medicīnas iestādē. Un – ja jūs to nedarīsiet, būs kaut kāda maza sankcijiņa.