Šis būs mans pieredzes stāsts par slimnīcas neatliekamo palīdzību, no kuras mani ne nu gluži izmeta, bet lika manīt, ka būtu labāk, ja es ietu prom, jo “jāgaida būs 6 stundas un bez analīzēm tāpat nebūs jēgas”, un profesionālu, iejūtīgu ģimenes ārsti, kas ātri vien atrada manu sāpju iemeslu un risinājumu. Stāsts par to, ka ne vienmēr sistēma un mūžīgi nepietiekams finansējums ir veselības aprūpes kvalitātes pamatā, bet gan cilvēki, kas mīl vai nemīl savu profesiju.
Viss sākās ar vēdersāpēm. Domāju, nekas, gan pāries, pie vainas būs manas “naksniņas” - proti, marinēta gurķīša kraukšķināšana vai konfekšu plosīšana ap trijiem naktī. Starp citu, “Laimas” tehnologu, kurš izgudroja konfekšu papīriņu salipināt kopā tā, lai tā atvēršana kļūtu par publisku pazemojumu jau gaišā dienas laikā, nerunājot par mokošo procesu naktī zem segas, es vieglu roku nodotu svētajai inkvizīcijai.
Tāds, lūk, man nelāgs ieradums, tāpēc dienā protestējošs vēders nelikās nekāds brīnums.
Stundas gāja, bet sāpes nerimās, gluži otrādi, kļuva viļņveidīgas un pieņēmās spēkā.