/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Liepājā Līvas kapsētā guļ Nikolajs un Elza. Miruši 1907. gadā un apglabāti blakus viens otram zem viena akmens krusta. Kapu kopiņu tagad ieskauj sarūsējusi un sašķiebusies metāla sēta un klāj zāles kumšķi, lapas, zari un sūnas. Turpat arī novītusi roze. Leģenda vēsta, ka tur apglabāti Liepājas Romeo un Džuljeta, jaunieši, kuri nelaimīgas mīlestības dēļ devās nāvē nošaujoties. Kur kaps, mīla un nāve, tur, saprotams, arī es.
Liepājā esmu bijis vairākas reizes, tomēr allaž tikai centrā, koncertos un Bakha baudās. Brīnišķīga pilsēta. Tiesa, pūš drausmīgi, un es vēju ienīstu, tomēr neviens un nekas nav ideāls. Cilvēki Liepājā – ārkārtīgi viesmīlīgi un laipni; Berči arhitektūra – apburoša; kafejnīca “Loms” – vienkārši kaut kas neticams: karbonāde ar siera cepuri un majonēzes restīti par piecīti. Kur tas redzēts? Tas, kas man īsti neiet pie sirds, ir jūra. Neciešu jūru. Esmu kārtīgs Latgales ezeru, auglīgas melnzemes, visādu brūnu kukuržņu un leknas zāles cilvēks. Jūrā, pirmkārt, visu laiku pūš. Pat grāmatu nevari palasīt, jo lapas sapūš kaut kur ne tur. Vēl vasarā tur ir drausmīgi karsti un garlaicīgi, kad guli uz tā pleda. Un tad vēl tās smiltis, kas saiet visos ķermeņa gaņģos un izbirst ārā vien pēc desmit gadiem. Un tie māla krāsas cilvēki un bērni. Neesmu mizantrops, bet cilvēkus neciešu ne acu galā. Pa gabalu tikai. Jāatzīst, ka cilvēki man vislabāk patīk kapos.