Hisaši Oči dzīves un nāves stāsts ir viens no tiem, kurā traģēdija nesaraujami savijusies ar zinātni un nolemta cilvēka dvēseli. Kļūstot par upuri vienai no lielākajām kodolkatastrofām pasaules vēsturē, Oči dzīve un nāve kļuva par pamatu daudzām diskusijām par drošības pasākumiem atomelektrostacijās un ārstēšanas ētisko pusi ekstrēmos gadījumos. Te stāsts par negadījumu, kas izmainīja visu un līdz pašām dzīlēm satricināja kā Japānu, tā visu pasauli.
Hisaši Oči tika atvests uz Tokijas Universitātes slimnīcu pēc tam, kad kodolnegadījumā Tokaimuras atomelektrostacijā bija pakļauts augstākai radiācijas devai nekā jebkurš cits cilvēks vēsturē. Ārsti bija šokā. 35 gadus vecajam atomelektrostacijas tehniķim asinīs teju vispār nebija balto asinsķermenīšu, kas nozīmēja to, ka viņam neeksistēja imūnsistēma. Drīz viņš sāka raudāt asinis, kamēr viņa āda burtiski lobījās nost no ķermeņa.
Traģiskais negadījums notika 1999. gada 30. septembrī īsi pēc pusdienlaika Tokaimuras atomelektrostacijā, Japānā. Drošības pasākumi toreiz bija visai nosacīti, darbinieki bija slikti apmācīti, turklāt spiediens no vadības, lai darbu izpildītu laikā, bija pārlieku liels. Lai iekļautos termiņos, Hisaši un vēl diviem viņa kolēģiem tika pavēlēts ātri sajaukt jaunu degvielas maisījumu. Tiesa, visi trīs nebija pietiekami labi apmācīti, lai to izdarītu pareizi, tāpēc materiālus samaisīja manuāli. Pēc tam nepareizajā tvertnē iepildīja septiņas reizes lielāku urāna daudzumu, nekā bija vajadzīgs. To darot, Hisaši stāvēja tieši virs tvertnes, kamēr gamma stari piepildīja telpu.