Rožkrustieši — arī tev?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rožkrustieši sevišķu uzmanību pievērš kalpošanai citiem cilvēkiem. Bieži dzirdam jautājumus: «Kā es varu saviem līdzcilvēkiem kalpot? Man nav ne mazākās izdevības.» Tādēļ ir no svara aizrādīt, ka «kalpot» nenozīmē izdarīt varoņdarbus, piemēram, glābt cilvēku dzīvības, apvaldot trakojošus zirgus, vai mesties degošā mājā, lai glābtu iedzīvotājus no sadegšanas. Tādi gadījumi notiek reti. Tie nav ikdienīgi.
Turpretim ik dienas mums ir dota iespēja kalpot saviem līdzcilvēkiem, kādu stāvokli arī neiejemtu.
Tai kalpībai, ko še gribam aizrādīt, ir daudz lielāka vērtība, nekā varoņdarbiem. Cilvēkam reiz jāmirst šā vai tā. Tāpēc ir no lielāka svara palīdzēt cilvēkiem tikt uz pareizā dzīves ceļa, kas ved uz piepildīšanos, nekā viņu no nāves aizsargāt.
Gaužām jānožēlo, ka lielākā cilvēku daļa ir patmīlīga un skaudīga. Mēs cenšamies iegūt dzīvē vislabāko, ko tā mums var sniegt, neievērojot savus līdzcilvēkus. Bieži mēs salīdzinām citu panākumus, īpašumus un iegūto stāvokli ar savu. Ja nu izrādās, ka viņi ir spējīgāki un bagātāki, mēs viņus apskaužam un ienīstam. Lai pamazinātu viņu nozīmi citu acīs un sevi celtu, runājam par viņiem ļauni un noliedzoši.
Nepietiek ar vārdiem vien, arī ar darbiem stājamies viņiem pretim, mēģinādami viņus pārspēt un paši nostāties viņu vietā. Ja esam to panākuši, liekulīgi nožēlojam viņus un solāmies atbalstīt.
Ja mēs dzirdam par citiem ļaunu stāstam, nejautājam, vai tiešām tā ir, bet ticam vissliktāko, pie kam sevī domājam, ka esam par viņiem labāki un pārāki.
Dažos gadījumos, kur otra nopelni ir nenoliedzami un katram zināmi, mēs ar nepatiku tam piekrītam, domādami, ka viņu slava mums kaut ko nolaupa un paceļ tos pāri mūsu stāvoklim.
Tādas ir vispārīgi cilvēku attiecības. Cik nožēlojami tas arī nav, lielākā daļa cilvēku liek otram šķēršļus ceļā uz panākumiem. Nežēlība un vienaldzība cilvēkos atnes daudz ļaunuma un posta. Padomājiet tik par valšķu savstarpēju apkarošanos.
Cik lielu labumu mēs atnestu cilvēkiem, ja tos uzmudinātu un slavētu, kur to ir pelnījuši! Sekojošam teicienam ir dziļš saturs: «Vislabākajā no mums ir tik daudz ļauna, un visļaunākajā tik daudz laba, ka vienam otru nepienāktos pelt.»
Mājās, veikalā, birojā, darbnīcā un ielās mēs ikdienas sastopam cilvēkus, kam vajag mūsu padoma un uzmundrinājuma. Ko saule dod puķei, to dod iespaidīgs vārds cilvēkam. Ja kāds savu darbu pareizi un labi padarījis, tad mūsu atzinība to pamudinās nākamo darbu vēl labāk veikt.
Ja kāds ir kļūdījies un darbs tam nav izdevies, līdzcietīgs, simpātisks vārds un paļāvība viņa darba panākumiem to ierosinās darbu no jauna sākt un sekmīgi beigt.
Ja tev kāds ar patiku stāsta ļaunu par otru, esi uzmanīgs, netici tam un sargies baumas tālāk izplatīt. Mēģini ar visiem iespējamiem līdzekļiem pārliecināt stāstītāju baumas tālāk neizplatīt. Ne tev, ne citam neatnesīs labumu ļaunu valodu izplatīšana.
Tā kalpot cilvēkiem pirmā mirklī liekas ļoti viegli, bet, ja padomā, cik pašaizliedzīgiem un nesavtīgiem mums jābūt, tas tomēr prasa no mums zināmu pašdisciplīnu un stingru gribu. Cilvēkam ir ļoti grūti pašam sevi, savu «es» sāņus nobīdīt, iedzīvoties cita stāvoklī, slavēt un atzīt viņu.
Cik grūti arī nebūtu, tomēr ar laiku un pacietību mēs varam iegūt šādas vēlamas īpašības. Apkārtējie cilvēki mūs cienīs un griezīsies pie mums ne vien bēdās un raizēs, bet arī priekos un līksmē. Mēs iekšēji kļūsim pilnīgāki un bagātāki. Citu panākumi darīs arī mums prieku. Pēlēji un ļaunās baumas stāvēs no mums tālu.
Nepiemirsīsim, ka vismazākais labais darbs iespiežas mūsu sirds dīgļatomā un ka jūtas un pārdzīvojumi, kuras to pavada, arī mūsu viņpasaules dzīvi ietekmēs. Tādēļ vienmēr padomāsim, kā palīdzēt un kalpot cilvēkiem.
Ja kāds pie mums nāk, lai vienu vai otru pazīstamu nostādītu nevēlamā gaismā, lūgsim to klusēt un klusēsim arī paši. Kā sniega bumba, no kalna veldamās, piejem arvien lielākus apmērus, tā arī pļāpas un apmelošana no mutes mutē piejem nenojaušami nevēlamus apmērus, atnesdamas lielas rūpes un bēdas apvainotajiem.
Ģimenes top izpostītas, sabiedrībā jukas ienestas, cits atstāj tēvzemi un cits iet nāvē. Ļaunas mēles ir sabiedrības slogs un ļaunums. Mūsu pienākums ir stāvēt pāri šiem ļaunumiem, būt labiem un cēliem. Nevis pelt citus un tiem ļaunu darīt, bet gan tos slavēt un atbalstīt ir katra garīgi attīstīta cilvēka uzdevums.