Dvēsele pauž ciešanas caur ķermeni

Vienkāršoti izklāstot, situācija izskatās aptuveni tā: cilvēks atnāk pie ārsta ar kādu pavisam konkrētu sūdzību, piemēram, viņam sāp galva, mugura vai ir diskomforts vēderā, bet, rūpīgi izmeklējot, nekādas objektīvas veselības problēmas netiek atrastas. Taču pacients šīs sūdzības nav izdomājis, viņš patiešām jūtas slikti. Kāpēc tā notiek, un kā šādos gadījumos var palīdzēt?

To vaicāju Ladai Stoligvo, psihiatrei, psihodinamiskajai psihoterapeitei ar Eiropas psihoterapeita sertifikātu.

Psihosomatiskie fenomeni

Tā pareizi sauc šīs parādības. Te ir runa par ļoti sarežģītu kompleksu, kurš veidojas uz konkrēta dzīva organisma bioloģiskā pamata samērā ilgā laika posmā. Katram no mums ir sava konstitūcija, savs genotips, nosliece uz kādu noteiktu reakcijas veidu.

Mēs dzīvojam konkrētos apstākļos, saskaramies ar konkrētiem kaitīgiem faktoriem, un tas viss veido pamatu, uz kura stresa vai emocionālā konflikta situācijā veidojas disfunkcija un pēc tam arī slimība. Katram no mums ir savas bioloģiski vājās vietas, kuras šādā situācijā cieš pirmās: vienam tas būs kuņģa un zarnu trakts, citam — sirds, mugurkauls, reproduktīvie vai kādi citi orgāni.

Sākumā — iekšējs konflikts

Pieņemsim, ka cilvēks nokļuvis emocionāli saspringtā situācijā, viņam attīstās kāds iekšējs psiholoģisks konflikts. Parasti vairāk pārdzīvo to, kas notiek privātajā, nevis sabiedrības dzīvē, taču nenokārtotām privātām attiecībām pēc tam var uzslāņoties arī sociālie faktori.

Piemēram, mīlas trijstūris — vīrietim ir divas sievietes. Tas atstāj graujošu ietekmi gan uz pašu vīrieti (kaut arī, no malas raugoties, viņš izskatās kā nelietis, kurš krāpj sievu), gan uz sievu (viņa droši vien jūtas neomulīgi, pat ja nezina par mīļākās eksistenci, un vēl jo vairāk, ja zina, jo tad dvēseles mokas ir izteiktākas), un arī mīļākā nejūtas visai labi.

Ir zināms konflikts starp dusmām un mīlestību, sievietes bailēm būt pamestai un vēlēšanos atbrīvoties no šīs emocionāli grūtās situācijas. Lai kāds šis vīrietis šķiet no malas, viņam pašam ir jūtas gan pret vienu sievieti, gan otru: gan dusmas, gan vainas apziņa, kas šīs dusmas vēl pavairo, mīļums pret vienu sievieti, kura, iespējams, ir garīgi tuva, jo kopā nodzīvoti gadi, un arī kaisle pret otru sievieti.

Tas ir iekšējs emocionāls konflikts. Ja tas netiek atrisināts reālajā situācijā, cilvēkam jāturpina ar to dzīvot, tas atņem daudz emocionālās enerģijas. Ar laiku sāk darboties ļoti spēcīgi, varētu teikt — arhaiski aizsargmehānismi, kuri iestumj konfliktu dziļumā. Vīrietis nereti var pateikt: jā, man ir tāds trijstūris, bet visi taču tā dzīvo, vai es esmu sliktāks.

Sieva teiks: jā, viņš mani krāpj, bet es esmu mūsdienīga sieviete, man jārūpējas par bērniem, es vēlos saglabāt ģimeni, ne man, ne viņam gabals nenokritīs tāpēc vien, ka tur ir tā otra. Citiem vārdiem — sākas intelektualizācija un racionalizācija.

Jo izglītotāks cilvēks, jo vairāk tas izpaužas — viņš ir spējīgs attaisnot neattaisnojamo un vārdos, ar sava intelekta palīdzību spēj melnu nosaukt par baltu un baltu par melnu, bet tomēr dvēsele joprojām nejūtas īpaši labi.

Tā nav spējīga runāt caur intelektuālo līmeni un caur emocionālo līmeni, un tad dvēsele runā caur ķermeni — parādās psihosomatizācijas fenomens.

Diezgan bieži psihosomatiskas problēmas veidojas arī nenokārtotu privātu attiecību darbā dēļ, piemēram, ja cilvēkam ir valdonīgs priekšnieks, kurš ne tikai dod viņam direktīvus norādījumus, kā strādāt, bet arī personiski aizvaino, aizrāda. No vienas puses, padotais kā personība negrib vergot, no otras puses, viņš varbūt nevar atļauties aiziet, jo jāuztur ģimene.

Tā veidojas konflikts starp indivīda, ģimenes un kolektīva interesēm, un rezultātā arī var rasties psihosomatiskas parādības.

Tas notiek jebkurā situācijā, kad cilvēks nav spējīgs pats sev godīgi pateikt, kas viņu neapmierina, līdz ar to nav spējīgs situāciju mainīt. Jo tālāk aiziet emocionālais konflikts, jo grūtāk šo situāciju ārstēt.

Pārdzīvo garīgu elli

«Kad sākam strādāt ar šādām problēmām, ļoti bieži vispirms vērojama pat garīgā stāvokļa pasliktināšanās, kad cilvēks ar īpašām dvēseles sāpēm sāk izjust un apzināties problēmas pakāpi. Varbūt problēma ir tik sāpīga, ka cilvēks saprot: viņš nav spējīgs tālāk sadzīvot ar šo situāciju,» stāsta L. Stoligvo.

«Tas var prasīt ļoti daudz garīgā spēka, laika un līdzekļu.» Sākas sēras par sagrautajām cerībām, par zaudēto mīlestību un mīļoto cilvēku. Daži teic: vieglāk būtu, ja mīļotais cilvēks nomirtu, nevis dzīvotu ar citu. Tās ir briesmīgas jūtas, un cilvēks, tā apgalvojot, apzinās, ka vēl otram nāvi.

Šādas briesmīgas dusmas nes līdzi arī briesmīgu vainas apziņu, jo mēs taču zinām, ka nogalināt nedrīkst un vēlēt nāvi arī ne. Tā ir milzīga emocionāla problēma. Ja cilvēks pārdzīvo tādu dvēseles krīzi, var attīstīties ļoti dziļa depresija — līdz tādai pakāpei, ka viņš varbūt nevarēs strādāt vai viņam parādīsies veselības problēmas, būs vajadzīgi pat medikamenti.

Moralizēšana nelīdzēs

Netrūkst cilvēku, kuri apgalvo, ka pie visa vainīgas nepareizas domas. Esot pat speciāli kursi sievām, kuras krāpuši vīri, tur lasot lekcijas par to, ka vajag mainīt domāšanu, ka īstenībā tā esot normāla parādība, ka vīrs laiž pa kreisi, un, ja sieva to pārdzīvojot, tad nenormāla esot viņa. Tas pats sakāms par vīriešiem, kurus krāpj sievas. Tomēr tāda moralizēšana neatrisinās problēmu. Ir cilvēki, kas spēj sadzīvot poligāmā situācijā, bet citi nespēj, un svarīgi ir pašam saprast — varu ar to sadzīvot vai nevaru. Ja ne, ir jāmaina situācija. Pamācība aizvērt acis nozīmē, ka mēs veicināsim psihosomatiskos fenomenus. Vēl bieži apgalvo: pie visa, kas notiek, tu esi vainīgs pats. Nē, ne vienmēr. Ja ir konflikts ģimenē, vismaz sākumā jādala atbildība godīgi uz pusēm. Tikai pēc situācijas iztirzāšanas varbūt atklāsies, ka vienas puses vaina ir lielāka.

Nemelot sev

Mēs ļoti bieži neapzināmies, kā jūtamies, un domājam, ka jūtamies tā, kā attiecīgā situācijā būtu jājūtas. Taču jāmācās ieklausīties savā sirdī, un to var panākt, nemelojot sev. Jāmācās pateikt sev, ko patiesībā jūtam un kā jūtamies. Savu jūtu nepazīšana ir kaitīga.

Runājot par vēzi

Ir pārāk daudz fantāziju, moralizēšanas un pseidoteoriju par to, ka visas onkoloģiskās slimības rodas no nepareizas attieksmes. Ar ļaundabīgiem audzējiem taču slimo arī žurkas, suņi, kaķi, mājlopi. Neviens gan nespriedelē, ka dzīvnieki slimo no nepareizām domām. Ir labi zināms, ka mūsu ekoloģiskā situācija nav ideāla. Mēs taču elpojam to pašu gaisu un ēdam to pašu pārtiku.

Runājot par attieksmi, protams, ļoti svarīga ir cilvēka vēlme izdzīvot, vitalitāte. Ja tā ir, viņš vieglāk pacietīs slimību, un atveseļošanās izredzes pieaugs. Ir pētījumi, kas liecina, ka hroniska nomāktība, nemiers, depresija var rosināt imūnsistēmas problēmas.

Ja cilvēkam jau ir bijušas kādas ļaundabīgā audzēja šūnas, var izrādīties, ka imūnsistēma tik ātri nenostrādās un necīnīsies ar to, taču nav korekti sacīt, ka sliktās domas izraisa vēzi.

Kā rīkoties

- Vispirms jādodas pie ģimenes ārsta un vajadzības gadījumā pie speciālistiem, lai objektīvi pārbaudītu veselību.

- Ja netiek konstatētas taustāmas veselības problēmas, vēlams uzmeklēt psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru.

- Jāatceras, ka viens no šo speciālistu mērķiem ir dibināt ar klientu saprotošas attiecības, kas palīdzēs klientam saprast sevi, saprasties ar sevi, saprast savas jūtas un pēc tam savas vajadzības.

- Nav jāsatraucas, vai tiks ievērota konfidencialitāte.

- Der ielāgot, ka psihoterapeits, psihologs vai psihiatrs nepretendē uz gudrinieka lomu un konkrētus padomus sniedz tikai ļoti retos gadījumos.

- Ļoti svarīgi, lai būtu saderība intuitīvā līmenī. Ja konkrētais cilvēks nepatīk, būs grūti viņam atklāties un veidot garīgi tuvas attiecības, pastāstīt par savām domām un cerībām, neradīsies uzticēšanās. Var pat apmeklēt vairākus šādus speciālistus, lai izvēlētos īsto.