RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Kurš jāsoda par fotoradaru fiksētiem pārkāpumiem

Edgars Džeriņš, jurists/ iSOS.lv 30
Stacionārais fotoradars | Foto: Edijs Pālens / LETA

Pēc neveiksmīgās Vitronic fotoradaru epopejas šogad sākas jauna fotoradaru epopeja.

Sākums tradicionāls - satiksmes ministrs Anrijs Matīss vakar stāsta, ka jaunajiem fotoradariem ir augsta izšķirtspēja, un «tam arī vajadzētu mazināt līdzšinējās juridiskās neskaidrības par to, ko sodīt – auto īpašnieku vai personu, kura bijusi pie auto stūres.»

Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Artis Velšs savukārt apgalvo, ka pārkāpējus pēc sejas nemeklēšot. Viņš skaidro: «Tas nozīmē, ka sods sākotnēji tiek piespriests automašīnas turētājam, īpašniekam. Ja viņš vēlas informēt, kurš automašīnu vadīja, viņš iesniedz ticamos pierādījumus. Valsts policijas pienākums nav pārbaudīt vai meklēt pēc sejas, kurš ir bijis autovadītājs.»

Un te atkal atduramies pret fundamentālu jautājumu, par kuru autors jau rakstīja žurnālā «Jurista Vārds» (Vainīguma prezumpcija braukšanas ātruma režīma ievērošanas lietās. Jurista Vārds, Nr.45 (692), 08.11.2011.) pirms Vitronic epopejas, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 149.8. pantā skaidri un gaiši ir teikts, ka «uzliek naudas sodu transportlīdzekļu vadītājam», bet Satversmes 92. pants nosaka: «Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.»

No teiktā izriet, ka Satiksmes ministrija vēlas sodīt pārkāpuma izdarītāju, kā to paredz LAPK, bet policija vēlas sodīt īpašnieku/turētāju saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma (CSL) 43.6. pantu. Te vēl jāņem vērā, kāds vispār ir soda mērķis. LAPK 22.pants (Administratīvā soda mērķis) nosaka: «Administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.» Līdz ar to ir acīmredzams, ka CSL regulējums ir antikonstitucionāls un pretējs LAPK nospraustajiem mērķiem sodīt vainīgo personu, lai tā cienītu likumu. Sodot neko nepārkāpušu personu, šo mērķi nevar sasniegt. Līdz ar to ir acīmredzams, ka gan CSL, gan policijai ir kāds cits mērķis (spriežot pēc šā projekta attīstības gaitas, tā atkal ir naudas pelnīšana). Pagaidām ar Satversmes tiesas 28.03.2013. spriedumu lietā Nr. 2012-15-01, kas tapa pēc autora iesnieguma LR Tiesībsargam, ir izdevies atrisināt vienu minētajā žurnāla «Jurista Vārds» rakstā apskatīto problēmu, ka agrāk neko nepārkāpušajam soda adresātam pat liedza tiesības pārsūdzēt lēmumu.

Kā pareizi būtu jāpiemēro sods saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu? Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu ir jānoskaidro un jāsoda pārkāpumu izdarījušais vadītājs. To var darīt divos veidos. Ātrākais un lētākais veids ir vainīgā vadītāja atpazīšana pēc sejas. Taču te ir vairākas problēmas, par kurām vēlāk. Otrais veids ir pašreiz vienīgais tiesiskais - policijai jānoskaidro un jāsoda vainīgā persona, pieprasot informāciju no transportlīdzekļa īpašnieka/turētāja. CSL 20.panta piektā daļa transportlīdzekļa īpašniekam uzliek pienākumu sniegt ziņas par personu, kura vadīja auto pārkāpuma konstatēšanas brīdī. Gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašnieks nesniedz informāciju, viņam piespriež naudas sodu EUR 40,00-140,00 saskaņā ar LAPK 149.4. panta devīto daļu.

Protams, likuma prasību izpilde šajā gadījumā ievērojami paildzinātu soda piemērošanu un radītu papildu slodzi administratīvajiem resursiem, kā arī nesamērīgus izdevumus. Taču pilnīgi absurda ir esošā situācija, kur ar prettiesiskām metodēm mēģina apkarot pārkāpumus. To varētu daļēji atvieglot satiksmes ministra minētā vainīgā vadītāja sejas atpazīšana. Taču pirmā problēma ir tā, ka bieži transportlīdzekļa vadītājs nav tā īpašnieks/turētājs (piemēram, uzņēmumu un autonomu autoparki). Otra problēma ir privātās dzīves aizsardzības aspekts. Atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likumam fotografēt un filmēt citas personas ir atļauts tikai ar šo personu atļauju.

Likuma 7.pants paredz izņēmumus sabiedrības interešu vārdā. Taču šajā gadījumā ir jāgroza CSL, Saeimā un Saeimas atbildīgajās komisijās jāizdiskutē visi par un pret, kas nav izdarīts. Katrā ziņā daudzās valstīs šajā sakarā tiek uzstādītas brīdinājuma zīmes pirms katra fotoradara, kā tas ir redzams, braucot cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai u.c. Šobrīd sāks ar stacionāro fotoradaru ieviešanu, pirms kuriem būšot brīdinājuma zīmes. Taču šis jautājums ir aktuāls esošo četru pārvietojamo fotoradaru kontekstā, kā arī sakarā ar plānoto pārvietojamo fotoradaru skaita palielināšanu. Diemžēl šobrīd ir izvēlēts policijai vienkāršākais un lētākais ceļš, taču vienlaikus arī prettiesiskākais.

Lietuva Anrijs Matīss Polija
30 Komentāri