«Šodien mums ir otrā dzimšanas diena,» savā profilā sociālajā vietnē raksta «Lux Express» autobusa avārijā cietušais Mihails.
Aculiecinieks: Autobuss kavēja grafiku un brauca ārkārtīgi ātri
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uzreiz pēc izbraukšanas no Rīgas kādam no pasažieriem sākās epilepsijas lēkme, autobuss ieslēdza avārijas gaismas un 35 minūtes gaidīja ātro palīdzību. Acīmredzot vadītājs ļoti vēlējās izpildīt grafiku un nesās kā nenormāls. Taču, ja Latvijā ceļi bija ļoti tīri, tad Igaunijā sākās īsta elle - sniegs kopā ar lietu, kas momentā uz ceļa sasala. Bija ļoti slidīgs un slikta redzamība.
Daļa cilvēu gulēja, es vēroju ceļu, jo bija biedējoši. Un pagriezienā atskanēja vadītāja kliedziens, viss nodrebēja, un mēs nolidojām no ceļa. Ieņemot kreiso pagreizienu, autobuss turpināja kustību taisni. Autobuss nobrauca no ceļa, apgāzās uz labā sāna un vēl kādu brīdi slīdēja. Ielidojām laukā – ne bija ne koku, ne kā cita. Šajā ziņā paveicās. Paveicās arī, ka autobuss nesašķīda, nedeformējās vai neaizdegās.
Mēs bijām piesprādzējušies, mums ĻOTI paveicās – nav ne skrambiņas (mājās gan atradām zilumus, taču tas ir sīkums). Arī visas mantas ir veselas… Piecēlāmies, apkārt tumsa (bija aptuveni varbūt divi naktī), cilvēku kliedzieni… Uz mums no kreisās puses uzkrita citi cilvēki, kuri nebija piesprādzējušies. Tiem, kuri nebija piesprādzējušies, lielākoties bija nobrāzumi, sasitumi, nelieli griezumi. Izsitām jumta lūkas, lūkojamies apkārt, lai palīdzētu citiem. Trim pasažieriem bija smagākas traumas – viena sieviete salauza ribas, vienu iespieda starp sēdekļiem un sniegu, vīrieti saspieda un norāva roku…
Acīmredzot sasprāga sānu stikli, un autobuss no labās puses piepildījās ar sniegu – tāpēc vairāki cilvēki daļēji tika iesprostoti sniegā un nespēja pašu spēkiem tikt ārā. Vienu mēs atrakām un izvilkām (sievieti ar lauztajām ribām) – viņa varēja kustināt ekstremitātes un ļoti lūdza, lai viņu izvelk, lai gan piedāvājām viņai sagaidīt mediķus. Taču divi, kuri bija iespiesti starp sēdekļiem, proti, sieviete priekšā un vīrietis aizmugurē bez rokas… Viņu kliedzienus nav iespējams aizmirst.
Pats briesmīgākais – redzēt cilvēka ciešanas, bet nespēt palīdzēt. Mēs centāmies atraut sēdekļus, kaut kā tos pacelt… Taču pēcāk atbraukušie glābēji pavadīja tur aptuveni 30 minūtes un nevarēja viņus izvilkt… Visu šo laiku viņi bija pie samaņas. Sapratis, ka no pleca rokas vietā viņam rēgojas kaula gabals, viņš vispār nevarēja pakustēties. Es ļoti ceru, ka ar viņu viss būs kārtībā. Pēc visa spriežot, viņš zaudēja arī daudz asiņu. Glābēji beigās pieņēma lēmumu pacelt autobusu ar pneimatiskajiem spilveniem.
Tos, kuri nebija nopietni cietuši, aizveda uz tuvāko policijas iecirkni, kurs sniedza pirmo palīdzību, tāpēc tas, kas notika tālāk, man nav zināms. Garām brauca šīs pašas kompānijas autobuss Tallina – Sanktpēterburga un uzņēma veselos, kuri vēlējās atgriezties mājās. Arī mēs ar to aizbraucām. Braucām prātīgi, taču laika apstākļi bija šausmīgi – bija bail.
[..]
Mihails izsaka lielu pateicību igauņu policistiem un glābējiem, kuri atbrauca ļoti ātri, dalīja segas un ļāva sildīties savās mašīnās, jo ārā bija ļoti auksti un pūta spēcīgs vējš.