Ir pagājuši desmit gadi, kopš šajā saulē vairs nav leģendārā psihoterapeita, hipnologa, seksologa un populārās grāmatas "Mīlestības vārdā"" autora Jāņa Zālīša. Viņa iesākto ceļu, izzinot cilvēka prāta un jūtu dzīles, turpina viņa dēls - Latvijā populārs psihiatrs, ar kuru interviju var lasīt šīs nedēļas izdevumā "Privātā Dzīve".
Jāņa Zālīša dēlam vispār bija cita iespēja, nevis turpināt sava tēva iesākto ceļu?
Tēvs manā dzīvē nospēlēja nozīmīgu lomu. Redzēju, ka tas, ko dara viņš, cilvēkiem patiešām palīdz, un man gribējās darīt ko līdzīgu. Bija doma kļūt par ārstu, citu ideju man nebija. Pārdomas bija tikai par virziena izvēli. Izvēlējos psihiatriju, jo mani interesēja nianses, kas saistītas ar cilvēka uzvedību dažādās situācijās. Gribēju izprast, kā pareizi ārstēt cilvēkus ar zālēm. Kad tēvs nodarbojās ar hipnozi, novēroju - pie viņa nāca arī cilvēki, kam bija vairāk psihiatriski, nevis psihoterapeitiski risināmas problēmas. Gribēju viņiem piedāvāt ko vairāk par psihoterapiju. [...]
Apzinājāties, ka jūsu tēvs ir slavenība - savā ziņā revolucionārs?
Bērnībā es to nepiefiksēju. To sāku apzināties, kad mācījos augstskolā, un man reizēm pajautāja, vai esmu slavenā Zālīša dēls. Taču gandarījums, ka tēva izstrādātās metodes cilvēkiem palīdz, bijis vienmēr. Man šķiet, ka viņš bija īstais cilvēks īstajā vietā un laikā. [...]
Zālīša grāmata Mīlestības vārdā par dzimumattiecībām daudzās mājās tika glabāta gluži kā aizliegtā literatūra - paslēpta zem gultas. Kāda bija jūsu pirmā sastapšanās ar šo grāmatu?
Mājās tā bija brīvi pieejama - grāmatplauktā. Un tas, kas ir acu priekšā, paaugstinātu interesi vairs neraisa. To iepazinu apzinātā vecumā -sešpadsmit, astoņpadsmit gados, kad man šīs tēmas kļuva aktuālas. Sen zināju, ka tētis ir rakstījis par šādām tēmām, tas nešķita nekas pārdabisks. [...]
Nav bijusi doma radīt pašam savu - mūsdienīgu - turpinājumu tēva grāmatai?
Man šobrīd ir pietiekami daudz darba, lai nedomātu par grāmatas rakstīšanu. Varbūt vecumdienās. [...]
Esat teicis - psihoterapeitam darbs būs vienmēr. Cilvēki nekad netiks ar sevi skaidrībā?
Cilvēka dzīvē ir tik daudz traumatisku faktoru, tik daudz pieredzes, kas nākusi no viņa vecākiem, ka palīdzība būs vajadzīga vienmēr. Ņemot vērā mūsu postpadomisko mantojumu un audzināšanas īpatnības, gribot negribot būs dažādi traucējumi, kas prasīs vieglu psihoterapeitisko vai - gluži otrādi - spēcīgu psihiatrisku iejaukšanos.
Kad postpadomisko paaudzi būs pilnībā nomainījusi cita, šīs problēmas neizzudīs?
Radīsies jaunas. Piemēram, atkarība no modernajām tehnoloģijām un interneta atkarība, ar ko saskaramies jau šodien. Vēl gan nav skaidrs - tā tiešām ir atkarības vai mūsu attīstības process. Savulaik arī grāmatu lasīšana tika uzskatīta par ko nepareizu. Citi slēpās zem segas, to darot pa naktīm. Šodien daudz tiek runāts par Instagram uzburto pasauli, kurā viss tiek rādīts perfekts. Tā ir vēlme sevi apliecināt. To, cik labi vai slikti tas ir, rādīs laiks. Tā ir arī sevis kompensēšana. Tādas izrādīšanās pamatā ir vēlme justies labi, parādīt citiem, cik skaists un veiksmīgs esi.
Kāpēc jūsu kabinetā uz galda ir mutautiņu kastīte? Tiešām klienti tik bieži raud?
Ja ir spilgti pārdzīvojumi, ir arī asaras. Tas notiek pietiekami bieži, un raud ne tikai sievietes. Ja tas ir attīrīšanās process, kā tas, piemēram, notiek sēru gadījumā, asaras ir labi.
Visu interviju lasi šīs nedēļas izdevumā «Privātā Dzīve»
