Nupat iet vaļā sērga, kad, grozies, kur gribi, kāds tiek samazināts, sašaurināts vai atlaists. Tā vēl nekad nav bijis, ka tik lielos mērogos uzteic darbu un tik daudziem ar to jāsamierinās. Nav bijis kursu un stratēģijas, kas parādītu pareizo ceļu ārā ne vien no ekonomiskās, bet arī emocionālās bedres. Katram jācīnās, kā nu var, un, iespējams, te varētu līdzēt arī psiholoģes Ineses Kapustjanskas padoms.
Darbs ir tikai daļa dzīves
«Savulaik no skatuves skaitīju dzejoli, kurā bija šādas rindas: «Darbs atnāk ar smagnēju soli un stājas kā arājs vagā, darbs vieglu maizi nav solījis, tik to, kas ir smaga, (..) darbs liec tevi septiņos līkumos un pekles putekļos vārta, un, kad saucējs sauc: būs gana!, vien darbs tavi Debesu vārti un mūžīgā dzīvošana!» Toreiz šis dzejolis man šķita tāds liels. Tomēr – nu nav tie Debesu vārti, bet tikai daļa dzīves. Ja personību salīdzina ar koku, darbs ir viens mazs zars, bet, protams, būtisks,» atziņās dalās Inese, aicinot uz iztikas un profesionālā piepildījuma gūšanas veidu palūkoties no nedaudz citas puses. Tomēr, lai arī kāds, nocirsts zars nozīmē zaudējumu un sāpes. Kā ar to tikt galā?
Neticība, dusmas un nožēla
«Zaudējot darbu, cilvēks centīsies atrast tam kādu loģisku pamatojumu, īpaši, ja atlaišana bijusi negaidīta un sāpīga, pieslēdzot aizsardzības mehānismus. Racionalizācija ir viens no tiem – «atradīšu labāku darbu!», «laikam tā vajadzēja notikt!», «pārāk ilgi esmu te iesēdējies!», «paldies Dievam, ka atlaida, varēšu beidzot meklēt ko citu!», «esmu strādājis virsstundas un brīvdienās – viņi tāpat nav mani novērtējuši!». Sākumā ir neticība, kā tas varēja ar mani notikt! Eju ar savu mantu kastīti pa ielu un neticu! Tad nāk dusmas, nožēla un aizkaitinājums,» atlaistā emocionālo stāvokli raksturo psiholoģe, norādot, ka šīs sajūtas vienādojas skumjās, kurās nevajadzētu palikt vienam.
«Tomēr līdzcilvēki bieži vien nezina, ko ar to iesākt, neprotam sniegt emocionālu atbalstu, pieņemot un atbalsojot šīs skumjas. Drīzāk rīkojamies līdzīgi kā tad, kad, piemēram, bērns raud, jo sasitis ceļgalu, bet mēs sakām: līdz kāzām sadzīs!» teic I.Kapustjanska.
Lielākais ieguvums – laiks
Lai arī zaudējuma apmēri katram ir savi un izpaužas dažādi, tas jāizdzīvo arī cietušajam. «Nevajadzētu skriet un uzreiz meklēt citu darbu, kamēr pašā plosās liels emociju jūklis, domas rikšo aulekšiem un taisnības meklējumos turpinās strīds ar iepriekšējo darba situāciju, priekšnieku vai kolēģiem,» iesaka psiholoģe, būdama pārliecināta, ka atlaišana cilvēkam sniedz vienu no lielākajām dāvanām – laiku. «Tas vajadzīgs, lai ne vien tiktu galā ar smago atlaišanas nastu, bet arī izvērtētu, kas pašam der un kam turpmāk kalpot. Man patīk teiciens, ka krīzes situācija ļauj zaudēt visas ilūzijas par sevi – sociālā vairoga vairs nav, un stāvu kā no mātes miesām nācis. Īpaši grūti varētu klāties bijušajiem priekšniekiem, kam iepriekš visi klanījās, ko atcerējās un godināja, kad saproti, ka arī tevi dzīve var izmest sētmalē. Kad nav darba, redzi, kas patiesībā esi, ar ko aizpildi savu laiku, kādas ir prioritātes un vērtības,» spriež psiholoģe, piebilstot, ka šajā analīzē atklājas arī cilvēka resursi, kas varētu palīdzēt iziet no krīzes.
«Jebkurā situācijā svarīgi tikt skaidrībā, kas mani stiprina? Emocionāls līdzpārdzīvojums un zaudējuma izdzīvošana ir viena daļa psiholoģiskās palīdzības. Otra – saprast, kas man pašlaik pieder, piemēram, labas attiecības ar sievu, brāli, draugu, kuriem pasaule vēl nav sagāzusies, virtuvē stāv tās pašas lietas, viņi kā līdz šim vāra zupu un dzer tēju!»
Darba devēja reakcija
Atlaišanas procesā, protams, iesaistīts ir arī darba devējs, kuram nākas izjust pamatīgu spriedzi, lemjot par sava uzņēmuma nākotni. «Vadītājam jāprot gan just līdzi, gan saprast cilvēku, kurš zaudē darbu, tomēr jāmāk arī no šīs situācijas distancēties – arī ķirurgs nekad nepieņemtu lēmumu griezt, ja tikai dzīvotu līdzi pacienta bailēm un bažām,» stāsta I.Kapustjanska, norādot, ka priekšniekam vajadzētu runāt ar savu kolektīvu, jautāt, saredzēt iespējamo viļņošanos un apliecināt, ka kopā ejam cauri krīzei.
«Ja vadītājs tikai mehāniski izlemj – trīs cilvēkus nost, un cauri! –, viņš nav kopā ar kolektīvu, bet priekšniekam vajadzētu cīnīties par savējiem. Nereti viņš uzbrūk padotajiem, jo zina, ka būs grūti tikt galā ar situāciju, kad kāds jāatlaiž. Tā vietā, lai darbinieks nevarētu pateikt un vadītājs sadzirdēt, viņš paziņo, ka saruna vispār nav iespējama. Katrs rīkojas saskaņā ar to, kā parasti uzvedas stresa situācijās. Ja raksturīga bēgšana un izvairīšanās, šī uzvedība izpaudīsies arī krīzes apstākļos,» pārliecināta psiholoģe.\\
Sandra (25), sabiedrisko attiecību speciāliste
Kad pirms mēneša uzzināju par savu atlaišanu, nākamajā rītā nemaz negribējās celties no gultas un iet uz darbu. Bija pārņēmis totāls motivācijas trūkums. Šī ir pirmā reize, kad man uzteic darbu, nevis es pati «aizlaižos» pēc labākām iespējām. Jutos kā izmantota un nevajadzīga. Šī sajūta nav pazudusi arī tagad. Liekas – ja bez manis tikpat labi var iztikt, tad kāpēc gan šajā iestādē ieguldīju savas spējas, laiku un entuziasmu? Godīgi sakot, censties un piepūlēties šīs organizācijas labā vairs negribas it nemaz.
Man tika dota izvēle – parakstīt līgumu un darbu pamest pēc mēneša (kas nozīmētu, ka jau patlaban varētu būt bezdarbniece) vai arī mainīt līguma saturu un aizstāt kolēģi, kas ir dekrēta atvaļinājumā. Izvēlējos otro, kas paredz, ka aptuveni pusgadu vēl noteikti varu strādāt un saņemt algu. Šis variants šķita izdevīgāks, jo zinu, ka vēl kādu laiku būs stabili ieņēmumi un varēšu turpināt kredīta atmaksu. Bet, kad no bērnu kopšanas atvaļinājuma atgriezīsies kolēģe, būs jāpieņem jauni izaicinājumi. Diemžēl jāatzīst – nākotne mani biedē, jo vēl nesen biju priecīga, ka esmu veiksmīgi atradusi stabilu darbu ar labiem ienākumiem.
Manuprāt, vadība, izmantojot savu plašo kontaktu loku, varēja painteresēties par iespējām un vakancēm citās iestādēs, ja pirms tam sacīja, ka esmu čakla un nepieciešama darbiniece. Diemžēl to neviens neizdarīja, pat neiedomājās, piemēram, palūgt manu CV, lai nosūtītu saviem paziņām.
Kristīne, lietvede
Lielajā darbinieku kopsapulcē uzzināju, ka arī es esmu starp desmit «laimīgajiem», kam jāmeklē jauns darbs. Likās, ka pēdējais mēnesis būs vieglāks. Pirmajās dienās šķita – kolektīvs kļuvis mīļāks, varējām dalīties sajūtās, nākotnes pārdomās, piedzīvotajā. Diemžēl šis laiks pagāja ātri un ļoti jūtami iestājās jauna fāze – drūma un nospiedoša atmosfēra. Atlaistie sāka apjaust, ka šajā situācijā darbu atrast ir tikpat kā neiespējami, ja vien nevēlies strādāt par degustāciju konsultantu kādā lielveikalā. Katrs pievērsās savām problēmām, savus pienākumus veica, lieki nerunājot. Bija zudis agrākais pozitīvisms un prieks satikt kolēģus, darīt savu darbu. Tāpēc arī ģimenes un draugu pulkā nespēju būt dzīvespriecīga. Vēl palikusi tikai viena nedēļa, un desmit izvēlētie pametīsim kolektīvu. Prieks, ka kaut nedaudz atgriezies dzīvesprieks, kopības izjūta, jo patiešām gribas šo darbavietu atcerēties ar labām atmiņām.