Katram no mums ir sava maksimālā robeža, noteikta pacietības pakāpe, līdz kurai spējam kontrolēt savas negatīvās emocijas. Bērni gluži kā sūklis uzsūc vecāku uzvedību un to, kā viņi spēj tikt galā ar savām emocijām. Emocijām, kuras mums var radīt arī zināmas problēmas.
Kliedziens – viens no biežāk sastopamajiem negatīvo emociju izpausmju veidiem. Neviens no mums apzināti nevēlas kliegt, vēl jo vairāk uz bērnu. Taču kādā brīdī pacietība var izsīkt un... jūs jau kliedzat. No bezspēcības. No noguruma.
Brīdī, kad kliedzam, mēs nedomājam, kā tajā laikā jūtas bērns. Taču šajā brīdī viņš var izjust šādas sajūtas:
Un vismazāk, protams, domājam, kādu ietekmi uz bērnu var radīt mūsu kliegšana. Pat ja jums šķiet, ka kliegšana bērnu neietekmē, pēc zināma laika bērnam var parādīties neirozes, kas tālāk jau var izpausties kā nakts enurēze, stostīšanās, sēkšana, neirotiskas kustības u.c.
Tāpēc, lūdzu, NEKLIEDZIET!
Ir pavisam vienkāršs veids, par kuru jūs visi noteikti esat dzirdējuši. Taču atkārtosim vēlreiz. Brīdī, kad iekšā viss tik ļoti vārās, ka gribas kliegt, apstājieties. Nedaudz iepauzējiet, dziļi ieelpojiet un pēc tam izelpojiet. Un atkal ieelpojiet un izelpojiet. Izskaitiet līdz 10.
Tas ir patiesi vienkāršs veids, taču to nepieciešams realizēt dzīvē. Un jau pēc kāda laika brīdī, kad gribēsies kliegt, ķermenis pats automātiski ieslēgsies šajā režīmā, palīdzot nomierināties.
Tiesa gan, ar to vien nebūs pietiekami. Katram jāatrod sev piemērotākais un efektīvākais veids. Taču sākt varat ar rīcību, kas minēta nākamajos punktos.
Mājas darbs
1. Mēģiniet atcerēties, kādas sajūtas jūs pārņēma, kad kāds kliedza UZ JUMS. Mēģiniet šīs emocijas paturēt atmiņā.
2. Uzrakstiet uz lapiņas, kādās situācijās un kāpēc jūs kliedzāt uz bērnu: jūs esat noguruši, jūs iztraucēja darbā, jūs nepaklausīja ar pirmo reizi utt. Iemesli var būt daudzi un dažādi, taču tie visi... rodas JŪSOS pašos. Jūs kliedzat, jo jums ir problēmas, nevis tāpēc, ka bērns izdarījis kaut ko ne tā, kā vajadzētu. Tas nozīmē vien to, ka nepieciešams strādāt pašam ar sevi.
3. Sasauciet ģimenes sapulci (ieskaitot bērnus) un izstāstiet, ka vēlaties pārtraukt savu kliegšanu.
4. Izdomājiet «stop» vārdu, kas palīdzēs jūs atgriezt realitātē. Piemēram, «tūlīt uzsprāgšu».
5. Ļaujiet bērnam jūs apturēt. Bērnam ir svarīgi saprast, ka jūs strādājat, lai iemācītos sevi kontrolēt.
6. Padomājiet, kas jūs var apturēt un palīdzēt nekliegt. Piemēram, iedomājaties, ka uz jūsu bērnu kliedzat nevis jūs, bet gan kāds svešinieks (noteikti uzreiz gribēsies atrast kādu attaisnojumu, lai aizstāvētu bērnu, ne tā?), vai arī iztēlojieties, ka jūs filmē slēptā kamera u.tml. Iedomājieties situāciju, kas jums palīdzēs iekšēji nospiest bremzes.
Taču, ja jums tik un tā sanācis uz savu bērnu sakliegt, noteikti atvainojieties un paskaidrojiet, ka iemesls kliegšanai slēpjas nevis bērnā, bet gan konkrētajā situācijā. Proti, ka bērns ir labs, vienkārši situācija izvērsās ne tik laba kā gribētos.
Tas, lai šādas situācijas būtu retākas, ir jūsu, nevis bērna atbildība.
Laime mīt klusumā tāpat kā veselība. Tāpēc nevis kliedziet, bet gan iemācieties valdīt pār savām negatīvajām emocijām. Tas nozīmē, ka jums tās ir nevis jāapspiež, bet gan jāiemācās pār tām valdīt. Un atbrīvoties no savām negatīvajām emocijām nevis uz citu cilvēku, jo sevišķi bērnu, rēķina, bet gan ar dažādu metožu palīdzību. Jūs noteikti atradīsiet sev piemērotāko, nepieciešams tikai pameklēt.
