Žanna Dubska: bija laiks, kad ar visu doktora grādu pelnīju mazāk par apkopēju

Egoiste
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Facebook/personīgais arhīvs

«Šodien daudzas sievietes sievišķību vizuālajā tēlā saprot ar meitenīgumu, bet tā ir kļūda. Ja sievietei saku - jūs izskatāties krietni jaunāka par saviem gadiem, viņa parasti par to pateicas kā par komplimentu. Bet par ko paldies? Ja jums ir trīsdesmit gadu, kāpēc gan jums būtu jāizskatās kā tikko skolu beigušai!? Izskatieties pēc jaunas sievietes, nevis pusaudzes!» šīs nedēļas intervijā žurnālam «Ieva» izsakās stiliste, imidža dizainere Žanna Dubska.

Piedāvājam nelielu ieskatu intervijā izdevumā «Ieva»

  • Ja iedomājos dzīvi, kurā nevienam no manis neko nevajadzētu, es būtu nelaimīga. Man patīk, kad man apkārt viss kūsā! Kā daudziem cilvēkiem, man gribas vairāk laika sev. Bet viss ir relatīvi, jo es esmu frīlansere, kura pati plāno savu laiku. Manā darbā ir sezonas: ir klusāki periodi un tad atkal aktīvāki. Piemēram, šobrīd sākas jauna pavasara sezona, daudzi grib pārskatīt savu garderobi, tāpēc pieprasījums pēc mana darba ir liels. Ārējais tēls ir svarīgs, bet ne katrs spēj piemeklēt sev to, kas piestāv vislabāk.
  • Ja esi veiksmīga mamma, sieva, vadītāja, tad atbilstoši tam arī izskaties!

    Ja sieviete turpina izskatīties pēc meitenes, viņa zaudē apkārtējo respektu, jo rada iespaidu, ka dzīvē savu ceļu vēl nav atradusi, to tikai meklē.

  • Bija laiks, kad ar visu doktora grādu pelnīju mazāk par apkopēju, kurai nebija nekādas izglītības. Tas mani, no vienas puses, darīja dusmīgu, bet, no otras, lika padomāt, kā pārdot savus talantus. Būdama docente, profesore un zinātņu doktore,

    es nevarēju meitai ko nopirkt, jo man nebija naudas. Tādi mums bija apstākļi.

  • Ziniet, grūtības ļoti norūda. Taču tās, ko minēju, nebija pirmās, ko piedzīvoju. Esmu uzaugusi divatā ar mammu, mēs bijām ļoti tuvas, mums tikpat kā nebija citu radinieku. Bet mamma nomira, kad mācījos universitātes ceturtajā kursā. Tolaik es vispār nezināju, ko darīt, - tik izmisusi biju.

    Taču, ja mamma nebūtu nomirusi, nezinu, vai es būtu kļuvusi tik stipra kā pašlaik.

    Jau no otrā kursa es piestrādāju, jo mammai bija invaliditātes grupa, viņa nevarēja strādāt. Es visu laiku piepelnījos, lai varētu palīdzēt. Taču, kad mamma aizgāja, man bija jānostājas uz savām kājām.

  • Ja mēs sevi kaut kur piesienam, mēs zaudējam brīvību. Biju ļoti piesaistījusies savām mājām, biju radījusi vidi, kas neveicina manu attīstību. Mājas bija mana komforta zona, no kuras pat īsti nevēlējos izlīst. Bet, tiklīdz tā notiek, tu sāc emocionāli aptaukoties, degradēties. Man no tā vajadzēja atbrīvoties, un pagājušajā gadā es sasniedzu jaunu brīvības pakāpi: tiku vaļā no lielas daļas savas iedzīves.
  • Agrāk domāju: ja uz kādu balstīšos, bet pēc tam otrs cilvēks aizies, man būs ļoti sāpīgi. Tāpēc esmu centusies balstīties tikai uz sevi. Tikai pašlaik kļūstu gudrāka, apzinos, ka nevajag visu vilkt vienai. Tāpēc tagad esmu gatava arī cita veida attiecībām.

Visu interviju lasi šīs nedēļas žurnālā «Ieva»!

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu