Palaist bērnu vaļā!

Ir ģimenes, kuras šādās krīzes situācijās izjūk, un ir vecāki, kuriem emocionālā nabas saite ar bērniem ir tik stipra, ka tās pārraušana noved līdz depresijai. Psiholoģe Sarmīte Štāle saka: "Tiek aizmirstas pāra attiecības, kā arī laiks sev, jo galvenais ir bērni."

Pārlieku uztraucas

Māte pārlieku uztraucas par savu bērnu un pārlieku viņu kontrolē, šādi jaunās māmiņas Signes situāciju raksturo draugi. Jau fakts vien, ka līdz trīs gadu vecumam Signe baroja bērnu ar krūti, vairākumā izraisa neizpratni. "Vēlos dot savam bērnam to labāko un pasargāt savu bērnu no sliktas ietekmes," šāda ir Signes pārliecība. Viņa savu meitu nesūtīja uz bērnudārzu, jo uzskatīja, ka svešs cilvēks nespēs par bērnu tik labi parūpēties kā viņa pati.

Signe neļauj savai 11 gadus vecajai meitai spēlēties ar sētas bērniem. Viņa nedrīkst iet ciemos pie klasesbiedrenēm, kuru vecākus Signe nepazīst un kuru mājās pati nav bijusi. Lai aizpildītu meitas brīvo laiku, Signe ved bērnu uz dažādiem pulciņiem – mūzikas skolā meita apgūst vijoļspēli, mācās franču valodu un dejo tautiskās dejas.

Jāļauj kļūdīties

"Tie vecāki, kuri vēlas būt līdzās savam bērnam, domādami, ka tā spēs viņu vairāk pasargāt un atbalstīt, izrāda interesi par bērnu, rūpējas, lai vienmēr klātos labi, lai neviens nedarītu pāri, ir labi vecāki," psiholoģe Sarmīte Štāle atspēko pārmetumus "pārlieku rūpīgiem" vecākiem.

Taču

ir robeža, aiz kuras vecāku rūpes nevis palīdz bērnam attīstīties un kļūt patstāvīgam, bet gan traucē.

"Sliktā puse iezīmējas tad, kad notiek pārspīlēšana – pārlieku lielas rūpes, kas bērnam neļauj pašam iemācīties tikt galā ar problēmām,"skaidro psiholoģe.

Kā vecākiem saprast, kuras ir tās situācijas, kuras viņi nevar ietekmēt, un ka jāļauj visam ritēt savu gaitu? "Mācoties no kļūdām un uzņemoties atbildību, var iemācīties patstāvību," iesaka psiholoģe. Galvenajam kritērijam šādās situācijās vajadzētu būt drošībai. "Bērnam ir jāļauj kļūdīties, bet tik tālu, lai tas neapdraud viņa veselību un dzīvību," ir pārliecināta psiholoģe.

Vecākiem krīze

Ja vecākiem veiksmīgi izdevies saprast, ka bērns ir izaudzis no autiņiem un viņu vairs nevajag ik brīdi pieskatīt, nākamais iespējamais krīzes posms vecākiem ir laiks, kad bērns pamet mājas un sāk patstāvīgu dzīvi. "Baigais tukšums," atzīstas Agris. Nemitīgā skriešana no darba uz “haltūrām”, gādāšana, lai pietiktu naudas, un pēkšņi pienāk mirklis, kad bērns satiek otru pusīti un aiziet no mājām. Agra ģimenē tieši šajā laikā sākās krīze, kas beidzās ar 20 gadus ilgušās laulības iziršanu.

Gan vīrs, gan sieva sajutās tik vientuļi, ka glābiņu meklēja citās attiecībās.

Vecāku krīzi pārdzīvojis arī Aigars. Kad viņš ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz citu pilsētu un vecākiem vairs ikdienā nebija jārūpējas par dēla ģimeni un mazbērniem, vecāku starpā sākās nesaskaņas. Izrādījās, ģimeni kopā bija turējušas rūpes par dēlu. Vai šādā situācijā var palīdzēt pieaugušie bērni? "Tēvs aizgāja no mātes, aizgāja pie citas sievietes," stāsta Aigars. Māte centusies palīdzību meklēt pie dēla un uzstāja, lai dēls pārliecina tēvu saglabāt ģimeni. "Tas bija murgs," vecāku šķiršanās laiku atceras dēls.

"Dzīves laikā mūs piemeklē dažādas krīzes. Tad, kad satiekas divi cilvēki, viņi viens otra tuvumā jūtas labi, viņi daudz ko dara divatā, pavada laiku kopā – tās ir pāra attiecības. Brīdis, kad ģimenē piedzimst bērns, šo situāciju maina, jo galvenais laiks tiek veltīts viņam.

Tas ir jauns pārbaudes laiks attiecībām.

Šo krīzi veiksmīgi pārvarot un uzņemoties vecāku lomu, bieži tiek aizmirstas pāra attiecības, kā arī netiek veltīts laiks sev, jo galvenais ir bērni. Un tad, kad bērni no ģimenes aiziet, atkal pienāk brīdis, kad esam pāris. Bet, ja vairākus padsmitus gadu to bijām aizmirsuši, jo bijām tikai vecāki saviem bērniem, tad neprotam vairs laiku pavadīt divatā. Tas var radīt neapmierinātību," vecāku šķiršanos, kad bērni jau pieauguši, komentē S. Štāle.

Kā rīkoties bērniem, ja viens no vecākiem lūdz palīdzību, lai pārliecinātu otru dzīvesbiedru saglabāt ģimeni? Par bērnu nostāšanos viena vecāka pusē psiholoģe saka: "Domāju, ka

šādā situācijā bērniem nevajag tēvu vai māti pārliecināt saglabāt attiecības.

Varam izteikt savu viedokli, palīdzēt ieraudzīt, ka ir iespēja saņemt palīdzību, lai labāk izprastu notiekošo, bet lēmumu pieņemšanu atstāt pašu vecāku ziņā."

"Zaudēju vienīgo bērnu," tā par savas meitas aizbraukšanu uz ārzemēm saka Vija. Viņas vienīgā meita pirms trim gadiem ar vīru un bērniem aizbrauca prom uz ārzemēm un Latvijā atgriezties negrasās.

Māte jūtas nevienam nevajadzīga, ārsts viņai pat diagnosticējis depresiju. No mājas sieviete iziet reti, ar draugiem tikties vairs negrib. Meita aicina arī māti uz ārzemēm, taču māte atsakās braukt. "Visu dzīvi veltīju meitai," atzīst Vija. Meita saka: "Labāk būtu veltījusi sev." Pārlieku lielās mātes rūpes meita joprojām nevar aizmirst. "Biju laimīgākais cilvēks pasaulē, kad aizgāju prom no mājām un sāku dzīvot kopā ar draugu," stāsta meita. Viņa jūtas atvieglota, ka māte vairs nekontrolē viņas dzīvi, un vienlaikus arī vainīga, ka māte Latvijā palikusi viena.

Nav vainīgi

"Bērnu aizbraukšana uz ārzemēm ir smaga abām pusēm. Ja situācija ir tik smaga, ka mātei ir depresija, ārsts noteikti ir ieteicis vajadzīgos speciālistus. Tas ir pārdzīvojums ne tikai mātei, bet arī meitai, kura vēlas palīdzēt tā, kā šajā situācijā spēj. Ja meita vēlas šo situāciju risināt un aicina māti pie sevis, tas parāda, ka māte viņai nav vienaldzīga," pauž Sarmīte Štāle.

Viņa norāda, ka svarīgi ir tas, kā spējam sarunāties. "Tas ir grūti – izteikt savas jūtas bez pārmetumiem un aizvainojumiem, ja tas nav darīts agrāk. Un, lai cik tas ir grūti, mums katram ir jāsaprot, ka

neviens bērns nav neko parādā saviem vecākiem un vecāki nav vainīgi savu bērnu priekšā,"

skaidro speciāliste.

***

PADOMI

Ja māte negrib pārgriezt "nabas saiti" ar bērnu un jaucas viņa dzīvē:

- Bērnam vajadzētu pretoties un censties pašam to pārgrauzt;

- Tā ir vecāku kļūda. Tādā veidā viņi savam bērnam liedz iespēju kārtīgi, un pilnvērtīgi dzīvot – viņi neļauj bērnam iegūt pašam savu dzīves pieredzi!

- Tam piesietajam pašam jāsaprot, ka no saites jātiek vaļā. Nedrīkst ļaut jaukties mammai – vai retos gadījumos tētim – attiecībās. Bērnam vienkārši jāaiziet dzīvot citur. Kamēr piesietais pats nesapratīs, nekas nemainīsies un normālas attiecības neveidosies;

- Daļēji to varētu saukt par enerģētisko vampīrismu. Jāiet prom! Tikai daudzi senči pat neapzināti ir tā nokodējuši savu atvasi, ka bērnam grūti sevi pārlauzt psiholoģiski;

- Vecākiem ir pašiem jāsaprot, ka mūžīgi viņi nevarēs luncināties apkārt saviem bērniem;

- Šķēres ir ne tikai mammai, bet arī bērnam.