Ja kādam ir labi pazīstams pasaku varonis Harijs Poters, tad noteikti būs dzirdējuši par varenāko zizli burvju pasaulē, kas bija izgatavots tieši no plūškoka. Ne par velti pasakas autore izvēlējusies šo koku, jo plūškoks jau no seniem laikiem ir uzskatīts par svētu augu, dzīves pagarinātāju, kas aizsargā no ļaunuma, tā īpašības tiek izmantotas tautas medicīnā.
Latvijā sastopamas divas plūškoka sugas – sarkanais plūškoks, kuram ir vairāk dekoratīva nozīme, kā arī melnais plūškoks, kas audzējams gan kā ārstniecības augs, gan kā augļu koks. Zied no maija līdz pat jūlijam, bet augļi nogatavojas augustā, septembrī. Reti sastopams savvaļā, biežāk tiek audzēts apstādījumos.
Ārstniecībai ievāc gan ziedus, gan augļus.
Ziedus ievāc ziedēšanas sākumā sausā laikā, noplūcot visu ziedkopu, bet kātus vēlāk atdalot. Augļus ievāc, kad tie pilnībā nogatavojušies, pēc krāsas melni violeti, negatavi augi var būt nedaudz indīgi.
Melnā plūškoka ziedi satur flavonoīdus, glikozīdu sambunigrīnu, ēterisko eļļu, holīnu, alkilamīnus, organiskās skābes, gļotvielas un miecvielas. Augļos ir C vitamīns, karotīns, flavonoīdi, miecvielas, cukuri un organiskās skābes.
Veselībai
Tautas medicīnā plūškoka ziedus, augļus, jaunos dzimumus un lapas lieto pret dažādām slimībām. Plūškoka sulai ir svīšanu veicinoša, drudzi samazinoša, pretiekaisuma, nomierinoša un imunitāti stimulējoša iedarbība, to iesaka izmantot saaukstēšanās, gripas, bronhītu, plaušu karsoņa gadījumā. Plūškoka sula izvada no organisma lieko šķidrumu, kas veicina efektīvu ķermeņa svara samazināšanos. Gan ziedus, gan augļus tēju un uzlējumu veidā lieto kā sviedrējošos un diurētiskus līdzekļus pret saaukstēšanos, retāk nieru un urīnpūšļu slimību ārstēšanai.
Ziedus un augļus lieto saaukstēšanās, bronhīta, drudža, reimatisma, artrīta, nierakmeņu ārstēšanai kā sviedrējošu un diurētisku, pretiekaisuma un vieglu caurejas līdzekli.
Lapu novārījumu ar medu lieto pret vēdera sāpēm un aizcietējumiem.
Ievāktos ziedus žāvē 30 grādu temperatūrā tik ilgi, līdz tie, viegli pakratot, atdalās no kātiņiem. Pēc tam tos izsijā caur sietu, kas ļauj atdalīt kātiņus. Kaltētus ziedus lieto ārstniecisko tēju gatavošanai, tās sevišķi noderīgas saaukstēšanās slimību ārstēšanai. Ziedu tēju gatavo, ņemot 1 ēdamkaroti drogas uz 1 glāzi verdoša ūdens, dzer pa ceturtdaļai glāzes ar medu 34 reizes dienā pirms ēšanas.
Mājas apstākļos no svaigiem plūškoku ziediem var izgatavot garšīgu un vērtīgu sīrupu: no lielākajiem kātiņiem atbrīvotos ziedus liek kārtām ar sagrieztiem citroniem (bez sēklām) vai saldētu cidoniju šķēlītēm. Uzvāra sīrupu, ūdeni un cukuru attiecībās 1:1. Ar verdošo sīrupu pārlej kārtojumu un, ar drānu pārsegtu, tur nedēļu. Nav ieteicams izmantot stikla vai plastmasas traukus. Neilgu laiku šādu sīrupu var glabāt ledusskapī un izmantot atspirdzinošu dzērienu pagatavošanai. Sīrupu var arī glabāt sasaldētu un ziemā pievienot tējai saaukstēšanās gadījumos.
Ārīgi ziedus, bieži vien kopā ar kumelīšu ziediem, lieto kompresēm un skalojumiem angīnas, mutes gļotādas iekaisuma, acu un ausu sāpju, podagras, reimatisma, hemoroīdu ārstēšanai, kā arī pret sāpēm krustos. No drogas gatavo spilventiņus, kurus aplej ar verdošu ūdeni, ļauj samitrināties un karstus liek uz sāpošajām vietām.
Jaunas lapas, novārītas pienā, liek uz iekaisumiem, apdegumiem un izsutumiem.
Gardēžiem
Pārtikā var lietot gan ziedus, gan augļus. Vācijā plūškoku ziedu čemurus iemērc šķidrā pankūku mīklā un apvāra eļļā. Pirms ēšanas pārkaisa ar cukuru un kanēli.
Melnā plūškoka ogas var lietot svaigas un pārstrādāt. No tām var pagatavot ievārījumu, marmelādi, ķīseli, sulu.
Mājas apstākļos augļus mazā daudzumā ūdens uzkarsē, caur marli notecina un šo šķidrumu, vēlreiz uzkarsētu, pilda burkās, īpatnējās garšas dēļ sulu labāk lietot kopā ar citām skābām vai nepievilcīgas krāsas sulām, piemēram, balto jāņogu, bumbieru, ābolu, cidoniju. Skābā vidē plūškoku sulai ir sevišķi pievilcīga krāsa, tā arī padara maigāku skābas sulas garšu, arī sarkano jāņogu. Ar to var labi nokrāsot arī nepievilcīgas krāsas biezeņus, vīnu.
Lai iegūtu želeju, 1 l sulas pievieno 70 g cukura un turpina gatavot līdzīgi kā citas želejas. Var pagatavot arī plūškoka augļu un piena dzērienu: kanēļa gabaliņu, krustnagliņas un 1 ēdamkaroti citrona sīrupa kopā ar 3 ēdamkarotēm cukura uzvāra nelielā ūdens daudzumā, pievieno glāzi plūškoka sulas un glāzi piena.
No plūškoku sulas iegūst arī krāsvielas pulveri, ko izmanto skābu un vāji skābu produktu krāsošanai.
Kā audzēt
Plūškokam patīk trūdvielām bagāta, irdena, vidēji smagas smilšmāla augsne, augs ir mitrumprasīgs. Tas labi aug ūdenstilpņu krastos, taču nepatīk vietas, kas ilgstoši applūst. Pirmo ražu var iegūt jau otrajā gadā, taču trešajā gadā tai jābūt jau bagātīgai. Melnais plūškoks parasti veido 34 m augstus krūmus. Vēlās ziedēšanas dēļ plūškoki nebaidās no salnām. No vēja pārāk aizsargātās vietās vārgāki augi var stipri ciest no laputīm.
Plūškokus var viegli pavairot gan ar koksnainajiem, gan lapainajiem spraudeņiem. Koksnainos spraudeņus no taisniem, nezarotiem dzinumiem griež rudenī pēc lapu nokrišanas, sprauž taisni irdenā, ar trūdvielām bagātā augsnē. Pastāvīgā vietā labāk stādīt 23 gadus vecus stādus. Lapainos spraudeņus griež no jūnija līdz augustam, lapas saīsina par trešdaļu, apsakņo lecektīs, regulāri rasinot.
Plūškokus vislabāk stādīt pavasarī, lai stādi būtu labāk nobrieduši. Nedrīkst iekaltēt saknes. Stāda tikai tik dziļi, lai būtu apsegtas saknes. Pēc augsnes pieblietēšanas un aplaistīšanas ieteicams apdobes nomulčēt.
Slāpekļa mēslojumus plūškokiem dod pēc ziedēšanas. Plūškokiem sevišķi vajadzīgs magnijs, par kura trūkumu liecina lapu sārtošanās jau ražas laikā. Slāpekļa saturu augsnē var palielināt ne tikai ar minerālmēsliem, bet arī audzējot starp kokiem balto āboliņu. Ar nopļauto zāli var mulčēt apdobes.
Ja plūškoku audzē krūma formā, pēc iestādīšanas katru dzinumu saīsina, atstājot 23 pumpurus. Turpmāk krūmu veido līdzīgi upenēm vai jāņogām. Pieaugušā krūmā ir ap 15 dažāda vecuma pamatzaru. Stādīšanas gada rudenī zarus retina, atstājot 57 spēcīgākos, stāvus augošos. Uz tiem nākamajā gadā veidosies īsvasas ar ziedkopām. Ķekari ar ogām tos nolieks, tie būs jāizgriež, lai veidotos jauni stāvzari. Zarus retina tūlīt pēc ražas novākšanas vai ziemā.
Plūškokus var audzēt arī uz apmēram metru augstiem stumbriem. Zem šādiem kokiem vieglāk apkopt apdobes, arī ogas ir tīrākas. Lai izveidotu kokveidīgu stādu, no augošajiem dzinumiem atstāj tikai vienu, kuru piesien pie mietiņa. Nākamajā gadā pavasarī dzinumu saīsina apmēram 1 m augstumā, tāpat kā ābelēm, lai veicinātu zarošanos. Rudenī izveidojušies dzinumi atkal jāīsina un jāizretina, atstājot vainaga veidošanai 46 zarus. Vecākiem kokiem izgriež atražojušos, vājos un nokaltušos zarus.