TVNET lasītāja iesaka: mana izdevusies Stokholmas diēta!

«Tātad, vajag vai nevajag, bet nolēmu, ka vajag! Ņemot vērā manu vecumu (36), miesasbūvi, vienas dzemdības, domājams, esmu normāla sieviete, ārkārtējās svara problēmas mani nemoka, bet man sācis nepatikt pašas vēders, tāds izspiedies... Vasarā pirktajos svārkos izskatos kā grūtniece agrīnajos mēnešos. Kaut kas jādara lietas labā, un ar steigu!!!!

Nu, tas liek man tas justies nelāgi!

Saprotu, ka vajag vingrot, mazāk ēst, mazāk stresot, bet ej nu to izdari, cilvēk parastais!

Tas izdodas visām tām meitenēm un dāmītēm, kuras sieviešu žurnālos pasniedz savu perfekto dzīves stāstu par pareizu dzīvošanu, strādāšanu, ēšanu. Man nav tāda perfekta stāstiņa. Esmu grēcīga caur un cauri, bet es ar to nelepojos....

Lai būtu skaidrs – neviens mani nespieda, neviens man nesamaksāja (pati samaksāju 10 eiro), pati, skaidrā un brīvā prātā būdama, nolēmu - vajag! Jāsaka, man bija viena milzīga priekšrocība atšķirībā no daudziem citiem – man vesela nedēļa bija brīva. Iepriekšminētais teikts ar domu, ka es varēju ievērot visus diētā noteiktos punktus. Jā, un es sev pateicu – pamēģināsi,

neviens nav teicis, ka man tagad 7 dienu laikā jādzīvo badā un jādomā par jau beigtām, bet kārdinoši ceptām vistām

i dienā, i sapņos. Ja nāk nereāls bads, tad ir jāuzēd! Nu, skatīsimies, kā man veicās!
Plāns - 4 kg!
1. diena
Pirmā diena iesākās ar gulēšanu vannā divdesmit minūšu garumā. Kurš normāls cilvēks 7 no rīta lien vannā? Neviens! Izņemot mani. Taču tās minūtes paskrēja ātri. Pēc tam dzēru ūdeni. Runājot par ūdeni – tā bija uzdevuma visvieglākā daļa, es ikdienā dzeru pietiekoši daudz, tāpēc man tie 2 l gāja iekšā guldzēdami. Brokastīs grauzu burkānu, gurķi, pusdienās stūmu iekšā vārītus kāpostus, burkānus. Pēc kāpostu ēšanas vēders tā burbuļoja un burkstēja, ka pēc tam vispār negribējās ēst. Vakara pupu ēšanas reizi izlaidu, jo iedomājos, ka diez ko labi tās nesadzīvos ar pusdienas kāpostiem. I nemaz negribējās. Jogurtu reāli iemocīju.
1. diena – bez bada izjūtas.
2. diena
Forši, ka vannā vairs nav jāguļ, bet jāizmanto kontrastduša, kas man patīk.
Brokastis. Tā, sāku šmaukties. Ne tāpēc, ka bads sāka mocīt, bet

tāpēc, ka bērns neapēda savu brokastu maizi un es jau neies mantu mest ārā.

Apēdu bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Pusdienās gāja grūti – dabūt iekšā 2 greipfrūtus (lai gan man tie garšo) un vēl bezpiedevu jogurtu nav nemaz tik vienkāršs uzdevums. Bez vakariņām jāiztiek. I nemaz negribējās. Es pat brīnījos... Protams, pļumpēju ūdeni, kas palīdzēja nomākt apetīti.
2. diena – bez bada izjūtas.
3. diena
Sākās izcili, no rīta pat ola pie tomāta bija jāēd. Pilnīgi pietika. Aizbraucu uz centru darīšanās uz visu dienu. I sākās! Kur es pusdienās raušu vājpiena biezpienu? Pie tam man visa diena pagāja, kursējot no vienas iestādes uz otru, neiešu tak sēdēt uzgaidāmajā telpā un no trauciņa ēst vājpiena biezpienu. Pagrozījos dažādos Rīgas centra iestādījumos un nolēmu pusdienās apēst salātus, kas sastāvēja no dažāda veida zaļbarības, un izdzert kafiju, melnu, bez cukura. Baigi labi bija. Īstenībā man biezpiens negaršo, izņemot biezpiena kūkās un pīrāgos. Bet tik nežēlīgu novirzi es negrasījos veikt. Pašā vakarā, noskrējusies pa Rīgas pelēkajām ielām, jutu, ka sāk kurkstēt vēders un tā ne pa jokam, pat blakus stāvošie sāka greizi skatīties. Apēdu paredzētos riekstus, lēnām un ar baudu, un viss bija čikiniekā! Vakarā jogurts noslīdēja uz leju bez problēmām.
3. diena – bez bada izjūtas.
4. diena.
Sākās slikti. Nē, vispār labi, vēders bija plakans jo plakans. Ā, aizmirsu uzreiz pateikt, ka man nav mājās svaru, bērns nesen «saremontēja» uz neatgriešanos.

Par to sliktumu - vīrs no rīta cepa olas, bekonu, tirināja šķīvi man gar acīm un vēderu.

Sākumā turējos kā īsts vīrs. Bet vēlāk apēdu trīs gaļas šķēlītes un vienu pilngraudu maizes riku. (Gaļa bija žāvēta un ar speķi, bet apēdu neceptu. Bet toties no zināma rukša, kurš ēdis vietējos kartupeļus un miltus.) Ak, mana sirdsapziņa un svars! Bet tie abi klusēja, nu i labi! Jo paredzētās brokastis bija patizlas – piena glāze un medus. Bet pusdienas gan bija labas – mencas fileja, garšīgi, iztvaicēju, apslacīju ar citrona sulu. Vakarā jogurts. Viss bumbās.
Kāds svars – nav ne jausmas, bet zinu, ka mazāks.
4 diena. Bez bada izjūtas. Neskaitot rīta kārdinājumu.
Labi, apniks jums te visu lasīt, bet pārējās dienās man bija jāēd aizvien vairāk un vairāk, arī gaļa tai skaitā. Nu, ne jau speķis un cepts bekons, bet vārīta vistas gaļa. Nu, varbūt zaļi selerijas kāti nav pati garšīgākā zaļbarība, bet es tiku galā.

Jā, un ik pa laikam bija jāstaigā, te 5 km, te stunda. Nebija ne vainas.

Secinājumi.
Manuprāt, diēta ir ok! Lai gan man nav ar ko salīdzināt, jo pirms tam nekad neesmu sēdējusi ne uz vienas diētas.
Mans galvenais secinājums - mēs ikdienā patērējam pārāk daudz pārtikas, ēdam tāpēc, ka jāēd, tāpēc, ka pusdienlaiks, tāpēc, ka citi ēd, tāpēc, ka nav ko darīt, tāpēc, ka skatāmies filmu, tāpēc, ka kāds uzcienā, tāpēc, ka ēdiens labi izskatās un vēl labāk smaržo. Un vēl daudz citu iemeslu.

Īstenībā mums pietiek ar pavisam nelielu daudzumiņu.

Protams, neskaitot smaga darba darītājus, sportistus. Es nevienu dienu nebiju badā un neklanījos gar ledusskapi. Manam pašlaik ziemīgajam dzīvesveidam un ritmam, kad nekādas fiziskās aktivitātes vairs neveicu, izrādījās, ar to pietiek. (Vasarā droši vien es rāpotu pa sienām no bada, pēc riteņbraukšanas, peldēšanām un pastaigām ar sīko gar jūru pusdienas garumā.)
Mēs tik ēdam un nekustamies. Tik ēdam un ēdam, uzēdam vienu lieku kg, otru, vainojam gēnus, slimības, gribasspēka trūkumu (man ar tas piemīt). Pilna buķete ar tik saprotamiem un cilvēcīgiem iemesliem.
Ja kāds man mēģina teikt - bet tā tak var sabeigt veselību, tad es saku -

muļķības, veselību sabeidz nemitīga rīšana.

Ikvienam normālam cilvēkam ir skaidrs, ka es te neatklāju nekādu Ameriku, viss ir skaidrs jau tāpat – kā jādzīvo, kā jāēd, bez visām diētām ir skaidrs, ko nozīmē pareizi ēst, pie tam neaizmirstot fiziskās aktivitātes. Manā vecumā tas ir sevišķi svarīgi, jo ādai vairs nav tā tonusa, vielmaiņa paliek lēnāka, fiziskajām aktivitātēm jāiet roku rokā ar sabalansētu diētu. Man ar to sportošanu ir kā lācim – vasarā viss notiek, jo ir daudz iespēju, pienāk ziema, gribas nolīst dziļi jo dziļi un neko nedarīt.
Piekrītu arī tiem, kas saka, kam tad ir dzīvē jēga, ja nevar garšīgi paēst? Varam jau varam, bet domāsim par sekām! Vismaz man ir svarīgi, kā es izskatos, mani šausmina doma, ka es varētu izskatīties pēc labi barotas ruksītes, kas nelien kaut cik normāla izmēra drēbēs.
Par svaru –

jā, aizgāju pie draudzenes nosvērties, man ir -3 kg (tagad sveru 60 kg),

ha, protams, centīšos tos atpakaļ neuzēst!

Raimonda