«Zvaigžņu bērni»: oficiāli - spontānais aborts, vecākiem – bērna zaudējums (79)

Raksts sagatavots sadarbībā ar sabiedriskās iniciatīvas «Zvaigžņu bērns» pārstāvjiem Linardu Rozentālu, Leldi Titavu, Žaneti Droni.

Paula Stradiņa un Bērna slimnīcas Vecāku mājas kapelāni strādājot slimnīcā, sastapās ar to, ka vecāki sēro nevis par zaudēto grūtniecību vai spontāno abortu, bet par šo bērnu, kura viņiem nekad nebūs. Zaudējot viņu, tiek zaudēti visi dzīves notikumi, kas ģimenē ir saistīti ar bērna augšanu, priekiem, cerībām, apskāvieniem – visu, kas citiem var palikt nepamanīts, bet vecākiem ir tik svarīgs.

Iedziļinoties problēmas kontekstā, ir radušies trīs būtiski secinājumi.

1. Bērni, kuri dzimuši nedzīvi līdz 22. grūtniecības nedēļai un kuru svars nesasniedz 500 gramus, tiek reģistrēti spontāno abortu statistikā.

Vecāki no slimnīcas nesaņem nekāda veida oficiālus dokumentus par bērna dzimšanu – nedz viņu dzimšanas, nedz miršanas fakts netiek fiksēts. Bērna mirstīgās atliekas kopā ar citiem medicīniskiem atkritumiem tiek utilizētas (iznīcinātas), oficiāla šo mirstīgo atlieku apbedīšanas vieta neeksistē.

Izņemot gadījumus, kad vecākiem, strikti uzstājot vai pat konfliktējot, izdodas iegūt bērnu mirstīgās atliekas no slimnīcas dzemdību vai ginekoloģijas nodaļas, lai neoficiāli, bet ar cieņu savus mirušos bērnus apglabātu.

2. Nozīmīgs šis jautājums ir tādēļ, ka skar ļoti daudzus vecākus...

Kā liecina Nacionālā veselības dienesta dati, Latvijā, piemēram, 2012. gadā notika 3034 spontānie aborti līdz grūtniecības 22. nedēļai, kas veido apmēram 12% no visām grūtniecībām. No tiem ap 200 notika starp 12. un 22.grūtniecības nedēļu. Vēl ap 150 bērnu piedzima nedzīvi pēc 22.nedēļas vai arī bērniņš nomira pirmajā nedēļā pēc dzemdībām.

3. Grūtniecības norisi Latvijā idealizē
Nevēlēšanās iedziļināties vecāku sāpēs raksturo mūsu sabiedrības attieksmi – par nedzīvi dzimuša bērna nāvi nemēdz runāt. Tas ir neredzams zaudējums, un kā tāds tas vecākiem ir jāpārdzīvo sabiedrību neapgrūtinošā veidā. Tādēļ tie, kuri saskaras ar šādu zaudējumu, pārsvarā piedzīvo izolējošu attieksmi.

Viņš nav piedzimis un pierādījis savu dzīvotspēju.

Viņš neesot uztverams kā persona, jo nespēj veidot attiecības ar citiem. Tomēr jaunākie pētījumi embrioloģijā apliecina ko citu. Vecāki veido kontaktus ar bērnu un bērns ar vecākiem un apkārtējo pasauli jau no agrīnas grūtniecības laika. Un šāda bērna zaudējuma gadījumā viņi pārdzīvo tāpat, ja ne vēl smagāk, kā tas ir, zaudējot jebkuru tuvu cilvēku. Tomēr apglabāt šo bērnu likumdošana neparedz.

Daudzās valstīs vecāku sēras tiek respektētas

Meklējot situācijai risinājumu, izgaismojās trīs jomas, kurās mūsu valstī ir nepieciešamas pārmaiņas. Tās ir: tiesiskais regulējums attieksmē pret līdz 22.nedēļai nedzīvi dzimušu bērnu mirstīgajām atliekām; veselības aprūpes iestāžu koncepcijas un regulas; medicīnas iestāžu rīcība bērna nāves gadījumā, neatkarīgi no grūtniecības ilguma, ar mērķi mazināt vecāku ciešanas. Piemēram, vecāki Īrijā, Anglijā, Vācijā, Polijā un citviet saskaras ar kaut ko pilnīgi pretēju. Viņu sēras tiek respektētas, viņas drīkst apglabāt savus bērnus, vienalga, kurā grūtniecības nedēļā tie ir dzimuši un gājuši bojā.

Vecāki gaida rūpes par savu mirušo bērnu arī Latvijā, lai cik mazs viņš būtu.

Šobrīd ir sakustējies normatīvo aktu sakārtošanas jautājums – Veselības ministrija ir uzņēmusies koordinējošu lomu šajā lietā.

Mēs, Paula Stradiņa slimnīcas garīgā aprūps dienesta un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāni un nedzīvi dzimušu bērnu vecāki - esam nodibinājuši sabiedrisku iniciatīvu «Zvaigžņu bērns». Terminu «Zvaigžņu bērns» esam aizguvuši no Vācijas pieredzes, kur ar to apzīmē nedzīvi dzimušos vai drīz pēc piedzimšanas mirušos bērnus. Mūsu darbību morāli atbalsta Bērnu slimnīcas fonds un Rīgas Lutera draudze.
Lai sniegtu atbalstu vecākiem, esam radījuši atbalsta resursu internetā: www.dveseludarzs.lv.

www.dveseludarzs.lv

Šajā interneta vietnē savā pieredzē dalās ģimenes vai sievietes, kuras ir piedzīvojušas gan agrīnu grūtniecības zaudējumu, gan arī nedzīvi dzimuša bērniņa zaudējumu, kā arī zaudējušas bērniņu pēc tā dzimšanas. Šie stāsti ir par dzīvi pirms un pēc notikušā, kā arī par to mīlestību, ko bērni ir atstājuši saviem vecākiem.

Padomos dalās cilvēki, kuri ir iesaistīti garīgās aprūpes sniegšanā vecākiem pēc bērniņa zaudējuma.

1. Pieteikt Zvaigžņu bērnu tēmu sabiedrības dienaskārtībā.
2. Informēt par jau šobrīd esošu atbalsta resursu vecākiem un tuviniekiemwww.dveseludarzs.lv.
3. Panākt izmaiņas normatīvajos aktos, kas noteiktu vecāku tiesības cieņpilni atvadīties no sava mirušā bērna neatkarīgi no grūtniecības ilguma, kā arī noteikt medicīnas iestāžu cieņpilnu rīcību ar nedzīvi dzimušu bērnu mirstīgajām atliekām.
4. Veicināt Dvēseļu dārzu – vietu, kurās tiek apglabāti nedzīvi dzimuši bērni, izveidi visā Latvijā.

www.dveseludarzs.lv

Vasarsvētku labdarības koncerta laikā vāks līdzekļus Dvēseļu dārza izveidei Torņakalnā

8.jūnijā, Vasarsvētkos, plkst. 12.00 Torņakalnā kā ik gadu notiks Citāds dievkalpojums – labdarības koncerts, kam sekos plaša, visai ģimenei domāta aktivitāšu programma Rīgas Lutera draudzes baznīcas dārzā. Šogad labdarības pasākuma tēma ir Zvaigžņu bērni, un tā laikā saziedotie līdzekļi tiks ieguldīti Dvēseļu dārza izveidē Torņakalnā mūžībā aizsauktu bērnu piemiņai. Šogad Citādā dievkalpojumā piedalīsies Linda Leen, Renārs Kaupers, Aija Andrejeva, Intars Busulis, Jānis Apeinis, Kārlis Kazāks, The Sound Poets un Sus Dungo.