Oktobris tradicionāli ir mēnesis, kad pastiprināta uzmanība tiek pievērsta garīgās veselības jautājumiem. Garīgās slimības dažādās tās izpausmēs, vienmēr ir bijušas divējādi vērtētas, no vienas puses, – cilvēku interese par to nesaprotamo dabu, no otras – norobežošanās un noliegums. Garīgās slimības iet roku rokā ar sociālo un ekonomisko spriedzi, ar cilvēka spēju pielāgoties kādām noteiktām situācijām.
Šizofrēnijas pacientam jāpalīdz dzīvot ārpus slimnīcas (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijā šobrīd kopumā reģistrēti vairāk kā 65 tūkstoši pacientu ar psihiskiem traucējumiem, tas nozīmē, ka katram trīsdesmitajam cilvēkam ir kādas garīgās veselības problēmas. Iespējams, tas neskan pārāk iedvesmojoši, taču tā ir statistika. Visizplatītākā garīgā slimība – šizofrēnija. Ar to slimo gandrīz 19 tūkstoši cilvēku. Pārsvarā jauni cilvēki. Ļoti spējīgi cilvēki. Tajā pašā laikā tikai 14% šizofrēnijas pacientu strādā. (Dati: Psihiskās veselības aprūpe Latvijā 2006. Statistikas gadagrāmata. 7.izdevums, Valsts aģentūra "Sabiedrības veselības aģentūra", Rīga 2007).
Vietā ir jautājums – kāpēc? Iespējams, tā ir slimības īpašā daba, kas neļauj cilvēkiem adekvāti uztvert realitāti un tajā dzīvot. Pacienti bieži noliedz vai nepieņem slimību. Nelieto medikamentus, izvairās par slimību domāt. Līdz ar to veidojas situācija, ka daudzi slimnieki regulāri atgriežas slimnīcās. Šizofrēnijas ārstēšana ir atkarīga no slimības veida. Taču liela nozīme ir arī saasinājumu un krīžu daudzumam viena cilvēka ārstēšanas procesā. Jo vairāk krīžu un saasinājumu, jo grūtāk runāt par šizofrēnijas ārstēšanu. Kā uzsver Latvijas psihiatru asociācijas vadītājs dr.Elmārs Tērauds, 2006. gadā Latvijā hospitalizēti 7352 šizofrēnijas pacienti, kuru vidējais ārstēšanas ilgums bija 82,6 dienas. 2006. gadā vienu reizi stacionārā bijuši gandrīz 3200 pacientu, savukārt divas reizes stacionārā atgriezušies 978 pacientu, trīs un četras reizes – gandrīz 500 cilvēku, piecas un sešas reizes – 76 pacienti. Tad jautājums par pacientu ārstēšanu ir aktuāls! "Turpinot par šizofrēniju, noteikti jārunā arī par stigmu", tā uzskata E.Tērauds. Bieži vien sabiedrības distancēšanās un pacienta vēlme neatšķirties no citiem, arī veicina nevēlēšanos atzīt slimību. Tas, savukārt, noved pie traģēdijām, kas gūst atspoguļojumu medijos. Tas veido negatīvu sabiedrības viedokli, kas apgrūtina cilvēka, kas slimo ar šizofrēniju, dzīvi sabiedrībā.
Lai ietekmētu procesus un censtos pārraut šo iepriekš aprakstīto "apli˙, ir svarīgi saprastu, kāds ir sabiedrības viedoklis par cilvēkiem, kuri slimo ar garīgām slimībām (tajā skaitā šizofrēniju), Latvijas Psihiatru asociācija sadarbībā ar biedrību "Gaismas stars" veica divas aptaujas. Vienu – elektronisku aptauju, kuras auditorija ir studenti un ekonomiski aktīvie cilvēki. Otrā tika aptaujāti pacientu tuvinieki, kuri diendienā palīdz kādam pārvarēt slimību.
Sabiedrības & pacientu tuvinieku viedoklis
Aizspriedumi: 80% no 256 respondentiem atklāja, ka viņiem ir bijusi saskare ar cilvēkiem, kam ir garīgās veselības problēmas. 94 % uzskata, ka sabiedrībā noteikti pastāv aizspriedumi pret šizofrēniju un cilvēkiem, kas ar to slimo. Tajā pašā laikā apmēram 60% aptaujas dalībnieku domā, ka viņi ir tolerantāki, ka viņiem aizspriedumi nav vai arī domā, ka nav.
Slēpt vai neslēpt slimību?
Uz jautājumu, vai cilvēkam, kurš slimo ar šizofrēniju, vajadzētu apkārtējiem atklāt savu slimību, 61% atbild, ka tas atkarīgs no katra cilvēka un no cilvēkiem ap viņu. 16% domā, ka noteikti vajadzētu informēt draugus un paziņas, savukārt 9% domā, ka noteikti būtu jāpasaka visiem iesaistītajiem. Tikai 3 cilvēki atbildējuši, ka nevienam nekas nav jāzina. Kāpēc cilvēki slēpj savu slimību? Galvenā atbilde – sabiedrībā eksistējošo stereotipu dēļ (69%), atklātība ierobežos iespēju dzīvot normāli (21%), lai draugi nenovērstos (5%). Tajā pašā laikā respondenti arī uzskata, ka, izstāstot par savu slimību, var iedvesmot citus, var parādīt, ka šizofrēnijas pacients ir tāds pats kā citi, kā arī var cīnīties pret stereotipiem.
Pētījumā iegūtais šizofrēnijas pacienta portrets
Viņi ir neaprēķināmi un talantīgi; ja lieto medikamentus, neatšķiras no citiem un var iekļauties sabiedrībā; nav bīstami sabiedrībai un nav jāizolē.
Tuvinieku viedoklis
Galvenais ir, lai pacients pats vēlētos atveseļoties. Tā uzskata tuvinieki. Tomēr ir vesela rinda problēmu, ar kurām nākas sastapties, ja mājās ir šizofrēnijas pacients. Pirmkārt, tās ir nodarbinātības problēmas. Visbiežāk slimais cilvēks zaudē darbu un vairs nevar atrast citu nodarbošanos. Otrkārt, tā ir ārstēšana, ne vienmēr slimais saprot savu slimību un pilda ārsta norādījumus (piemēram, dzer zāles). Treškārt, par maz ir dažādu atbalsta grupu un cita veida nodarbību, kurās varētu apgūt pieredzi, kā labāk uzvarēt slimību.
Vai šizofrēnija ir problēma, par kuru jārunā?
Aptaujas dalībnieki domā, ka šizofrēnija kļūst par sabiedrības problēmu, kad notiek kaut kas traģisks – 10%. Tomēr 53% uzskata, ka tā ir problēma, par kuru jārunā un jāpievērš vairāk uzmanības.
***
Interesanti fakti
Šizofrēnija ir slimība, kura ļauj dzīvot un strādāt atbilstoši talantam, ja tā tiek savlaicīgi diagnosticēta un ārstēta. Īpaši nozīmīgi tas ir mūsdienās, kad pieejamie ārstēšanas veidi ļauj cilvēkam nebaidīties no blakus parādībām un citiem apziņu nomācošiem faktoriem. Turpmāk daži vārdi par cilvēkiem, kuri neskatoties uz slimību, ir radījuši nozīmīgus zinātnes, kultūras un literatūras darbus.
Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Džons Nešs (John Forbes Nash Jr), kura dzīves stāsts iemūžināts grāmatā un mākslas filmā "Brīnišķais prāts".
Ar dažiem garīgās veselības traucējumiem dzīvojuši un radījuši diženus darbus neskaitāmi labi pazīstami un izcili cilvēki. Turpmāk uzskaitīti nedaudzi.
Abrahams Linkolns (Abraham Lincoln) – Amerikas sešpadsmitais prezidents slimoja ar smagu depresiju, kas, savukārt, izraisīja pašnāvnieciskas domas. A.Linkolna sievai Marija Linkolnai ( Mary Todd Lincoln) pēc laikabiedru nostāstiem bijuši šizofrēnijas saasinājumi.
Visntons Čērčils (Winston Churchill) – cieta no bipolāriem traucējumiem un straujām garastāvokļa svārstībām.
Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway) – Pulicera balvu ieguvušais rakstnieks slimoja ar depresiju ar izteiktām pašnāvnieciskām tieksmēm.
Ļevs Tolstojs (Leo Tolstoy) – atklāj savu garīgo slimību, aprakstot to memuāros.
Čārlzs Dikens (Charles Dickens) – viens no izciliem rakstniekiem, kurš slimoja ar klīnisku depresiju.
Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Bēthoven) – izcilais komponists cieta no bipolāriem traucējumiem un straujiem garastāvokļa maiņām, kas aprakstīta grāmatā: Ceļš uz ģenialitāti: maniakālas depresijas un radošā dzīve (The Key to Genius: Manic Depression and the Creative Life by D. Jablow Hershman and Julian Lieb).
Roberts Šūmans (Robert Schumann) – bipolārie traucējumi un garastāvokļa svārstības.
Vinsents van Gogs (Vincent Van Gogh – strauji garastāvokļa traucējumi – maniakāla depresija.
Īzaks Ņūtons (Isaac Newton) – izcilā zinātnieka garīgā slimība tiek analizēta grāmatā: Ceļš uz ģenialitāti: maniakālas depresijas un radošā dzīve (Manic Depression and the Creative Life ).