Vienas konkrētas maizes cepšanas receptes nemaz nav. Ir tikai pieredze. Jo lielāka pieredze, jo labāka maize sanāk. Tā, demonstrējot maizes cepšanu pēc sentēvu tradīcijām, žurnālistiem saka Vidzemes lauku māju «Donas» saimniece Ilze Briede. Viņa akcentē, ka katrai kārtīgai saimniecei ir sava maizes recepte un cepšanas veids.
Te var izlasīt vairāk par Ilzes lēmumu pārcelties uz laukiem:
Katram kukulītim savu ligzdiņu
Ilzes vadītā meistardarbnīca sākas ar roku mazgāšanu un klaipiņu veidošanu, jo mīklu saimniece jau iemīcījusi iepriekšējā dienā. Kārtīgi uzrūgusi, mīkla ir pufīga un ļoti aromātiska.
Pēc sentēvu tradīcijām parasti maizi cep uz kļavu lapām, bet, tā kā pērnruden salasītās jau ir izlietotas, šoreiz maizei ligzdiņu gatavojam tikai no klijām, ko bagātīgā slānī uzberam uz galda. Tas vajadzīgs, lai kukulis nepielīp.
Pirms mīklas izņemšanas no abras rokas jāsamitrina. Mīklu šajā brīdī vairs nedrīkst mocīt, spiest, lai neizspiestu gaisu.
Mīkla jāņem un jāglāsta ar mīlestību un pietāti.
Senāk latvieši ikdienas ēšanai cepa ovālus maizes klaipus. Tos rotāja ar baznīcas krusta uzvilkšanu, kas palīdzēja ar svētību ēdājiem. Katrā saimē un novadā bija arī savas īpašās maizes rotāšanas zīmes.
Ja gaidīja godus, senie latvieši centās gatavot apaļus ēdienus, piemēram, apaļus kliņģerus, siera rituļus, kūkas. «Jo apaļāks, jo labāks. Nevis 90-60-90, bet gan apaļš ir labs,» Ilze atgādina kādreizējos standartus un skaidro, ka aplis simbolizē sauli, kas dod dzīvību. Apaļa ir arī Zeme un laulības gredzens. Enerģētiski apli uzskata par visideālāko formu.
Lai izveidotu ideāli apaļu kukulīti, mīklu liek pret abras malu, ar kreiso roku griež ap savu asi, bet ar labo roku glāsta. Abas rokas kustina vienlaicīgi un ātri. «Nevar čammāties, citādi maizīte slīd iekšā abrā. Glāsta tik ilgi, kamēr pašam liekas, ka maizīte ir gatava. Tas pašam jājūt.»
Saimniece atzīst, ka vīriešiem parasti ir diezgan grūti izveidot ideāli apaļu maizes kukulīti, jo «viņiem, nabagiem, abas rokas ir kreisās». Tāpēc dāmām nākas piepalīdzēt.
Kukuļu glāstīšana uz abras malas notiek pret sauli. Citādi to nemaz nevar – sāk pīties rokas. Glāstot maizi pret pulksteni, tiek apkopots viss negatīvais un aizstumts vakardienā. «Lai cik laba bija vakardiena, tā nekad atpakaļ neatnāks. Visu slikto atstājam vakardienā.»
Savukārt, noliekot kukulīti uz galda kliju ligzdiņā, to saglāsta pa saulei. Otrs virziens simbolizē dzīvības, enerģijas un visa pozitīvā ceļu. Kad kukulītis saglāstīts, tā sānos iespiež nelielas rieviņas, jo maize vēl celsies uz augšu.
Uz apaļajiem kukuļiem saimnieces zīmē dažādas godu zīmes, visbiežāk Māras krustu, jo šī dieviete pēc seno latviešu uzskatiem atbildēja par to, lai mājā un saimniecībā viss būtu kārtībā. Pirmā līnija ir ūdens, otra – Saules jeb uguns.
Zīmējot dubultkrustu uz kukuļa, klusībā saka: «Lai pietiek saimei. Lai pietiek bērniem. Lai pietiek nabagiem. Lai pietiek mums pašiem.» Ilze atgādina, ka svarīgi vēlēt nevis daudz, bet pietiekami.
Ja ir daudz, tad grūti gulēt, jo jābaidās, ka nozags.
Ar šiem svarīgajiem vārdiem saimniece aicina katru atbraukušo ciemiņu doties pie abras un mēģināt veidot savu īpašo kukulīti. Turklāt katram klaipiņš arī jāizrotā: «Neviens jau labāk par jums pašiem nezina, kas jums šobrīd ir visaktuālākais jūsu saimē, ģimenē, dzīvē. Tāpēc, veidojot kukulīšus, jūs tajos ieliksiet savas domas, vēlējumus. Ticiet vai ne, bet
šī informācija nostrādās, kad kukulīšus apēdīsiet.
Zinātnieki ir pierādījuši, ka starp produktu un lietotāju notiek informācijas apmaiņa šūnu līmenī.»
To zinājušas arī mūsu senču saimnieces vēl pirms daudziem gadu simtiem. «Es vienmēr saku – ja mājās kaut kas nav kārtībā, ne jau vīrs ir slikts vai pilnmēness vainīgs, bet tā saimniece nav riktīga.
Vispirms pie kukuļu veidošanas jādodas brīvajām meitenēm, jo viņām svarīgi tikt pie labiem vīriem. Mīklu pirms cepšanas drīkst arī pagaršot, bet ar to jābūt uzmanīgiem, it īpaši jaunām meitenēm.
Agrāk, kad lielmāte gribēja tikt pie mantinieka, lika vedeklai ēst mīklu. Tikmēr viņa pati pie sevis bubināja: «Rūgsti, rūgsti, vedekliņa!» Mūsdienās šiem vārdiem atrasts arī zinātnisks pamatojums – maizes mīklā ir daudz vitamīnu, kas veicina apaugļošanos.
Kad abra tukša un visi maizes kukuļi gatavi cepšanai, saimniece aicina sev tuvāk miesās kuplākās sievietes. Vīriešiem un «skalu vāverēm» jāpaiet nostāk, lai neaizkavētu maizes šaušanu krāsnī. Šaušanas laikā jārīkojas veicīgi, lai krāsns neatdziest.
Vispirms atver šīberi krāsnij, kas kurināta aptuveni divarpus stundas pirms cepšanas. Kad ogles atdevušas visu karstumu, tās izgrābj ogļu kabatā krāsns priekšpusē. Lai zinātu, ka krāsns uzkarsusi līdz pareizajai temperatūrai, Ilze paskatās uz krāsns ķieģeļiem, kas iekšpusē kļuvuši balti. Iekšpusē esot ap 500 grādiem, bet, kamēr sašauj iekšā visus maizes kukulīšus, temperatūra ir nokritusies līdz aptuveni 300 grādiem.
Kad ogles izgrābtas, krāsni izslauka ar ūdenī mērcētu priežu slotu. Pēc dažām veiklām kustībām ar slotu saimniece paņem lizi, uz kuras uzticīgās palīdzes un arī paši ciemiņi aši liek kukulīti pēc kukulīša. Ja kāds «ar divām kreisajām rokām» kustas pārāk gausi, Ilze nekautrējas labsirdīgi aizrādīt. Saimniece ar pārdomātām kustībām sašauj visus kukuļus krāsnī un aizver durtiņas.
Kad aizritējusi aptuveni stunda, kuras laikā ciemiņi pacienāti ar gardiem seno latviešu ēdieniem, Ilze atkal aicina doties uz virtuvi. Laiks maizīti izņemt no krāsns. Tas izrādās ne mazāk svarīgs darbs par iekšā šaušanu. Lai skaidrāk kontrolētu situāciju, lielmāte ar bateriju iespīdina krāsns mutē, pārliecinās, ka maize ir gatava, ņem rokās lizi un velk ārā klaipu pēc klaipa. Paklauvējot pa kukulīti, dzirdama dobja skaņa.
Kad kukulīši izņemti no krāsns, lielmātes palīdzes tos ātri apsmērē ar aukstu ūdeni. Tas vajadzīgs, lai maizītei neveidojas bieza, cieta garoza. Pēc tam klaipus apklāj ar tīriem linu dvieļiem un vilnas segām un ļauj dienu vai pat divas atpūsties un nobriest. «Protams, nav nekā garšīgāka par siltu, svaigu maizes doniņu ar medu un pienu, tāpēc drusciņ drīkst nolauzt un pagaršot, bet tā īpaši ēst nevajadzētu. Ķīmiskie procesi ir sākušies ļoti lēnām, un tiem ļoti lēnām ir jānomierinās.»
«Donās» izceptā maize varot glabāties visai ilgi, taču
jāizvairās no kukulīšu ieslodzīšanas plastmasas maisiņos.
Ilze atzīst, ka laika gaitā viņas maizes darbnīcas piedzīvojušas pamatīgus uzlabojumus. Iesākumā tās bijušas tikai 15 minūtes īsas, jo grāmatas par maizes cepšanu pēc sentēvu metodēm ir visai lakoniskas: maize jācep ar mīlestību. Taču maizes darbnīcās dzirdēti dažādi reāli ieteikumi.
Reiz kāda kundze jautājusi, kas jādara, ja kukuļi tomēr neceļas, bet plūst kopā. Ilze apjukusi un nesapratusi, ko atbildēt, jo ko tad tur vairs var izdarīt. Tomēr kundze smīnot atgādinājusi prasību pēc kārtīgas saimnieces. Viņai jāpaver maizes krāsns durtiņas un jāparāda kukuļiem krūtis.
Kukuļi, krūtis redzēdami, stiepjoties uz augšu un vairs tā nesaplūstot.
Klātesošajiem vīriešiem šis padoms šķiet apspriešanas vērts un viņi pat pārrunā, kāda laba bilde izdotos, ja kukuļi no krāsns iekšpuses nofotografētu saimnieces apaļumus.
Vēl kāds pozitīvs senlatviešu novērojums – ja cepšanas laikā kukuļi saplūst kopā, ģimenē nāks klāt kāda mute. Protams, tas ne vienmēr nozīmē bēbīti. Piemēram, kāda atraktīva sieviete, kuras kukulītis bija saplūdis kopā ar kādu citu, noteikusi: «Sen par suni domāju.» Tāpat klaipu saplūšana var liecināt par algas pielikumu, jauniem kolēģiem vai projektiem.
Šis ticējums darbojoties arī mūsdienās, Ilze saka un atklāj, ka saņēmusi daudz vēstuļu, kurās «Donās» pabijušie viesi priecājas par ģimenes pieaugumu un citām pozitīvām pārmaiņām.
Savukārt uz kukulīša uzkritis māla gabaliņš no krāsns tika uztverts kā bēdīga zīme. Tādā veidā saime tika brīdināta, ka drīzumā kāds aizies mūžībā.
Ar klaipu iešaušanu krāsnī darbs ķēķī nebeidzas. Ilze paņem abras kasītāju un sāk tīrīt abru. Viņa uzsver, ka abru nekādā gadījumā nevajadzētu mazgāt, lai saglabātu tajā mītošās unikālās baktērijas. Viņas abra neesot mazgāta vismaz simts gadu. Cepšanas starplaikos abra jāuzglabā sausā, vēsā vietā.
No abras malām nokasītos mīklas pārpalikumus nemet ārā, bet gan satin vienā kamoliņā un noliek turpat abras maliņā, ledusskapī vai pat saldētavā. Ieraugu izmanto nākamajā cepšanas reizē. «Kādreiz, kad mūsu senčus izsūtīja uz Sibīriju vai arī viņi emigrēja uz ārzemēm, katrs aizbrauca ar savu ieraudziņu un miltiem, cik varēja paņemt. Neviens nezināja, kur nonāks un kas notiks.»
Bet saimnieces zināja – ja ir ieraugs, maize, viņas saime izdzīvos.
Pavisam trūcīgos laikos saimnieces maizes mīklai jauca klāt arī zāģu skaidas, sūnas un citas lietas, lai tikai panāktu lielāku pārtikas apjomu.
Senās skaistumkopšanas procedūras
Pēc klaipu veidošanas jāatceras nemazgāt rokas, jo mīklā ir daudz dažādu vitamīnu, kas labvēlīgi iedarbojas uz roku ādu. Senāk saimnieces ar maizes mīklu lutināja arī dekoltē zonu, bet ūdenī, kurā slapināja ar mīklu apķepušās rokas, mērcēja pēdas.
Zinātnieki izpētījuši, ka maizē ir vismaz 20 vitamīnu koncentrāts. Turklāt tas ir vismaz 200 reižu efektīvāks nekā aptiekā nopērkamie vitamīni.
«Ne velti latviešus sauc par stipriem cilvēkiem un latviešu maizi – par stipru maizi. Ārzemniekam nevar dot lielu gabalu rupjmaizes, jo viņam, nabagam paliek švaki. Viņš ir par švaku, lai ēstu rupjmaizi,» Ilze labsirdīgi stāsta un akcentē, ka latvieši nevar iedomāties savu dzīvi bez rupjmaizes.
Turklāt latviešiem maizes cepšana ir ne tikai praktiska nodarbe. Tai ir arī dziļi filosofisks segums.
Te var izlasīt vairāk par Ilzes lēmumu pārcelties uz laukiem:
Ar «Donu» saimnieci un sentēvu maizes cepšanas tradīcijām TVNET iepazinās, piedaloties Latvijas Lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» organizētajā braucienā, kas organizēts projekta «Mārketinga kampaņa lauku tūrisma popularizēšanai un lauku tūrisma produktu izveide visos Latvijas reģionos 2013 – 2014» ietvaros.
