Bailēs no ķīmijterapijas atsakās no ārstēšanas... (11)

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Aija Geriņa – Bērziņa, onkoloģe ķīmijterapeite

Ķīmijterapiju izmanto arvien plašāk

Ķīmijterapijas pielietojums onkoloģisko saslimšanu ārstēšanā pēdējos gados pieaug visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā. Tas saistāms ar jaunu medikamentu ienākšanu klīniskajā praksē vēža terapijā, kas pierādījuši savu nozīmi dažādu lokalizāciju audzēju ārstēšanā. Mūsdienās ķīmijterapija tiek pielietota gan pirms operācijas, lai mazinātu audzēja izmērus un apturētu tālāku augšanu, kas ļautu veikt saudzējošu operāciju ar mazāku bojājumu organismam, gan pēc operācijas, lai mazinātu slimības atkārtošanās jeb recidīva risku, kā arī paliatīvi. Terapijas vadlīnijas tiek pārskatītas un papildināts ik gadu gan Eiropā, gan ASV. Arī Latvijā iespēju robežās ķīmijterapeiti onkologi pielieto jaunākās ārstēšanas metodes cīņā ar vēzi, taču attīstītās pasaules valstis, kur rūpēm par cilvēku veselību tiek atvēlēts ievērojami vairāk līdzekļu, Latvijai šajā ziņā ir krietni priekšā.

Latvijā vairāk ārstē ar ķirurģiju un staru terapiju

Pastāv zināma sakarība – jo attīstītāka valsts, jo lielāka loma vēža slimnieku ārstēšanā ir ķīmijterapijai. Latvijā kā galvenās ārstēšanas metodes kopumā ir ķirurģiskā un staru terapija, kuru saņem vairāk kā 60% onkoloģisko pacientu. Savukārt medikamentozo terapiju atsevišķi vai kopā ar citām ārstēšanas metodēm saņem ap 34% no ārstētajiem onkoloģiskajiem slimniekiem. Katrai no minētajā trim ārstēšanas metodēm onkoloģijā ir savas indikācijas, kas atšķiras, ņemot vērā audzēja tipu, lokalizāciju un izplatību. Ārstēšanas kvalitāti ietekmē slimības stadija, tas ir, cik daudz slimība ir izplatījusies organismā, kas arī nosaka izārstēšanās iespēju no audzēja. Katrai no šīm metodēm ir arī zināms blakusparādību risks, ko izvērtē ārsts tās piemērojot pacientam.
Diemžēl Latvijā joprojām ir ne mazums pacientu, kuri

vairās tieši no ķīmijterapijas, jo uzskata to par nāvējoši kaitīgu.

Cilvēki labprātāk izvēlas vispār neārstēties vai apmeklē kaktu dakterus un pūšļotājus, nevis saņem pasaules praksē atzītu terapiju, kas ļauj pagarināt dzīvildzi. Tāpat ir svarīgi kliedēt bieži vien nepamatotās un pārspīlētās bailes no ķīmijterapijas radītajām blaknēm ne tikai pacientu, bet arī mediķu vidū. Tiek aizmirsts, ka pacienti mirst nevis no ķīmijterapijas izraisītām blakusparādībām, kuras ir kontrolējamas ar mūsdienīgiem medikamentiem, bet gan no neārstēta vēža!

Jaunas iespējas ārstēšanā

Pateicoties klīniskajiem pētījumiem, pasaulē vēža ārstēšanā ienāk aizvien jauni medikamenti, kuru darbības mehānisms ir iznīcināt tieši pašu audzēju. Šie ķīmijpreparāti izraisa mazākas blaknes organismā un līdz ar to labāk panesami. Tā ir tā sauktā mērķterapija, kuras pamatā ir uzlabot terapijas efektivitāti ar minimālu kaitējumu organismam. Filozofiski runājot, terapijai ir tendence aizvien dziļāk «ieslīgt» smalkos bioķīmiskos un ģenētiskos procesos. Protams, lai jauns ķīmijpreparāts nonāktu klīniskajā praksē kā drošs un efektīgs medikaments, paiet daudzi gadi klīnisko pētījumu procesā, ar ko skaidrojamas terapijas lielās izmaksas.
Šobrīd ar papildu medikamentozo terapiju ir iespējams efektīvi ārstēt pacientus agrīnās stadijās ar onkohematoloģiskām slimībām, krūts, sēklinieku, olnīcu, kolorektālo vēzi, kā arī citu lokalizāciju audzējiem. Terapijas efektivitāte ir atkarīga no audzēja jutības uz ķīmijterapiju. Ir audzēji, kas labi reaģē uz ķīmijterapiju, bet daļa no tiem ir mazjūtīgi.

Pārsvarā standarta ķīmijterapiju Latvijā pacientiem pilnībā sedz valsts.

Aktuāls jautājums ir bioloģiskā terapija (monoklonālās antivielas, imūnterapija, audzēju vakcīnas u.c.), kas mūsdienās ir pierādījusi savu efektivitāti atsevišķu lokalizāciju audzēju ārstēšanā kombinācijā ar ķīmijterapiju, vai arī lietojot to vienu pašu. Latvijā finansiālu apsvērumu dēļ netiek kompensēta bioloģiskā terapija visām tām audzēju lokalizācijām, kam tā būtu nepieciešama, lai uzlabotu terapijas iznākumu. Vēl viena no problēmām Latvijā ir reti sastopamie audzēji (mezotelioma, neiroendokrīnie tumori u.c.), kuru ārstēšanai mūsu valsts līdzekļu trūkuma dēļ diemžēl nespēj nodrošināt efektīgāko un mūsdienīgāko terapiju, kas citās ES valstīs ir ikdienas prakse.
Runājot par sistēmas nepilnībām, kas liedz efektīvāk, labāk un mūsdienīgāk ārstēt onkoloģiskos pacientus Latvijā, problēma joprojām ir nesavlaicīga vēža diagnostika, kas palielina ielaisto gadījumu skaitu. Lai nokļūtu līdz nepieciešamajiem izmeklējumiem, reizēm paiet vairāki mēneši. Nenoliedzami, arī Latvijas nabadzīgais veselības aprūpes finansējums ietekmē vēža terapijas rezultātus un tas ir mērķtiecīgi jāpalielina. Taču svarīgs efektīvas ārstēšanas priekšnoteikums ir arī pacientu izglītošana, panākot, lai cilvēki izprot un vēlas izmanot mūsdienīgas, uz zinātniskiem pierādījumiem balstītas ārstēšanas metodes.