Plūstošais ledus uz Plutona

Neparastais ledus konstatēts LORRI attēlos, kuros fotografēta Plutona «sirds» reģiona kreisā mala.

«Mēs agrāk šādas virsmas esam redzējuši tikai uz aktīvām planētām, tādām kā Zeme un Marss,» teica Džons Spensers no Dienvidrietumu Izpētes institūta. «Es esmu patiesi priecīgs.»

Attēlos redzama sirdsveidīgā Tombo reģiona rietumu mala, kur atrodas Sputņika līdzenums. Attēlos redzamie ledus veidojumi liecina, ka tas ir plūdis salīdzinoši nesen un, iespējams, plūst joprojām. Līdzīgā veidā ledāji pārvietojas uz Zemes.

Savukārt RALPH instrumenta dati ir palīdzējuši izveidot jaunu Plutona portretu, kurā redzams, ka tumšākie reģioni atrodas ekvatora apvidū, bet ledus polu virzienā kļūst arvien gaišāks. Zinātnieki domā, ka šo izkārtojumu nodrošina ar gadalaiku maiņu saistītā ledus pārvietošanās no ekvatoriem polu virzienā.

Plutona «sirds» ir viegli pamanāms veidojums, kas, visticamāk, ir iespaidīga izmēra ledus rezervuārs.

Sputņika līdzenuma ledus ir bagāts ar slāpekli, oglekļa monoksīdu un metānu.

«Mīnus 234 grādu pēc Celsija temperatūrā, kāda valda uz Plutona, šis ledus plūst kā ledājs,» skaidroja Bils Makinons no Vašingtona universitātes.

Sirds reģiona dienvidu daļā, kas savienojas ar tumšo ekvatoriālo reģionu, redzams, ka senākā, krāteriem klātā apvidū, kas tiek dēvēts par Ktulhu reģionu, ieplūst ledus. Šajā reģionā atklātie kalni ir aptuveni 1,6 kilometrus augsti. Tie nodēvēti par Hilarija kalniem, par godu Edmundam Hilarijam, kurš kopā ar Tenzingu Noraju 1953.gadā sasniedza Everesta kalna virsotni.

«Daudzus gadus mēs dēvējām Plutonu par planētu izpētes Everestu,» teica Alans Šterns no Dienvidrietumu Izpētes institūta. «Ir loģiski, ka divi alpīnisti, kas pirmie uzkāpa Zemes augstākajā kalnā, ir atraduši savu vietu uz šā jaunā Everesta.»

Septiņas stundas pēc atrašanās vistuvāk Plutonam New Horizons pavērsa LORRI kameru Plutona virzienā un nofotografēja Saules gaismu, kas izgaismoja pundurplanētas atmosfēru, atklājot dūmaku, kas plešas 130 kilometru augstumā virs Plutona virsmas. Sākotnējie pētījumi norāda uz diviem skaidri nodalāmiem dūmakas slāņiem, no kuriem viens atrodas aptuveni 80 km augstumā, bet otrs 50 km augstumā.

«Man žoklis atkārās, kad es ieraudzīju pirmo šīs svešādās Koipera joslas objekta atmosfēras attēlu,» piebilda Alans Šterns. «Tas atgādina, ka izpēte ir ne tikai neticamu atklājumu, bet arī neticama skaistuma avots.»

«Attēlā redzamā dūmaka ir viens no svarīgākajiem elementiem, kas nodrošina sarežģīto ogļūdeņražu veidošanos un izgulsnēšanos uz Plutona virsmas, radot tās sarkanīgo toni,» skaidroja Maikls Samers no Džordža Meisona universitātes.

Modeļi liecina, ka dūmaka veidojas, Saules ultravioletajam starojumam sadalot metāna gāzes molekulas. Metāns ir vienkāršs ogļūdeņradis Plutona atmosfērā. Tā sadalīšanās izraisa jau sarežģītāku ogļūdeņražu, piemēram, etilēna un acetilēna veidošanos. New Horizons šīs gāzes ir konstatējis pundurplanētas atmosfērā. Ogļūdeņražiem krītot lejup un sasniedzot aukstākus atmosfēras slāņus, tie kondensējas un veido ledus daļiņas, kuras mēs novērojam kā dūmaku. Ultravioletais starojums iedarbojas uz šīm daļiņām un pārvērš tās tolīnos, kas ir tumšas nokrāsas ogļūdeņraži, kas izgulsnējas uz Plutona virsmas.

Agrākie aprēķini liecināja, ka uz Plutona dūmaka nevarēs veidoties augstāk par 20 kilometriem, jo tur atmosfēra būs pārāk silta.

«Mums vajadzēs jaunas idejas, lai saprastu, kas tur notiek,» teica Samers.

«Mēs zinājām, ka Plutons sagādās pārsteigumus, un tagad, 10 dienas pēc pārlidojuma, mēs varam teikt, ka sasniegtais daudzkārt pārsniedz cerēto,» teica Džons Grunsfelds. «Plūstošais ledus, eksotiskā virsmas ķīmija, kalnu grēdas un plašā dūmaka atklāj patiešām plašas planētas ģeoloģijas izpausmes, kas ir ļoti aizraujoši.»