Foboss riņķo nieka 6000 kilometru attālumā no Marsa virsmas. Tas ir vismazākais attālums, kāds šķir pavadoni no planētas Saules sistēmā. Marsa gravitācija velk Fobosu arvien tuvāk un tuvāk, aptuveni 2 metrus 100 gados. Visticamāk, ka garās un seklās rievas uz Fobosa virsmas ir pirmās pazīmes, ka pavadoņa struktūra lēnām sabrūk. Zinātnieki uzskata, ka Foboss tiks sarauts gabalos 30 līdz 50 miljonu gadu laikā.
«Mēs uzskatām, ka Foboss ir jau sācis sabrukt, un pirmās pazīmes ir šīs rievas,» teica Terijs Hafords no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra.
Agrāk tika uzskatīts, ka šīs rievas radušās brīdī, kad veidojās Stiknejas krāteris, Fobosā ietriecoties liela izmēra objektam. Šī sadursme bija tik grandioza, ka Foboss gandrīz vai tika iznīcināts. Tomēr, izpētot šīs rievas, zinātnieki secināja, ka to izejas punkts nav krāteris, bet gan no tā netālu esošs punkts.
Salīdzinoši nesen cita zinātnieku grupa izvirzīja ideju, ka gravas radušās daudz mazāku sadursmju rezultātā, kad Foboss sadūries ar materiālu, kas lielāka trieciena rezultātā izmests kosmosā no Marsa. Tomēr Haforda un viņa kolēģu izveidotie modeļi vairāk atbilst teorijai, ka šīs rievas ir «strijas», kas veidojušās, Marsa gravitācijai deformējot Fobosu.
Fobosa un Marsa savstarpējā mijiedarbība rada plūdmaiņas spēku. Zeme un Mēness mijiedarbojas līdzīgi, radot paisumus un bēgumus uz Zemes, kā arī nedaudz deformējot garozu.
Līdzīga ideja par rievu izcelsmi tika izvirzīta pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Viking uz Zemi nosūtīja Fobosa attēlus. Tolaik tika uzskatīts, ka Foboss ir vairāk vai mazāk viengabalains objekts. Aprēķinot plūdmaiņu spēku, tika secināts, ka tas nav pietiekams, lai ietekmētu šāda izmēra objekta struktūru.
Mūsdienās Foboss tiek uzskatīts par atlūzu sakopojumu, kas knapi turas kopā zem aptuveni 100 metrus biezas regolīta kārtas. Šādu iekšējo struktūru deformēt ir ļoti viegli, izraisot ārējā slāņa pielāgošanos, kas izpaužas kā novērotās rievas. Tas izskaidro arī to, kādēļ dažas no rievām ir jaunākas nekā pārējās.
Līdzīgs liktenis gaida Neptūna pavadoni Tritonu. Milzu planēta to velk sev tuvāk. Arī uz Tritona virsmas ir novērojamas līdzīgas deformācijas.
Visticamāk, ka tādi paši procesi ir novērojami uz citplanētām, kuras tuvojas zvaigznei, ap kuru tās riņķo.
«Mēs nevaram nofotografēt šīs planētas, bet pētījums mums palīdz izprast šīs sistēmas, jo ikviena planēta, kas krīt zvaigznes virzienā, varētu tikt sarauta gabalos līdzīgā veidā,» piebilda Hafords.