Starptautiska zinātnieku komanda ir atradusi pierādījumus, ka netālu no Saules sistēmas ir sprāgušas vairākas pārnovas, kuru radioaktīvie nokrišņi ir nolijuši pār Zemi. To pēdas - radioaktīvo dzelzs izotopu (Fe-60) - ir izdevies konstatēt nogulumiežos un Zemes garozas paraugos, kas iegūti Klusā, Atlantijas un Indijas okeāna dzīlēs.
Fe-60 ir koncentrēts iežos, kuri atbilst periodam pirms 3,2 līdz 1,7 miljoniem gadu, kas astronomiskos mērogos ir ļoti «svaigs» notikums.
«Mēs bijām pārsteigti, ka šie nokrišņi ir vienmērīgi sastopami 1,5 miljonu gadu ilgā periodā,» teica doktors Antons Valners no Austrālijas Nacionālās universitātes. «Tas liecina, ka ir bijušas vairākas pārnovas, cita pēc citas. Tā ir interesanta sakritība, ka šis periods sakrīt ar laiku, kad Zeme atdzisa un pliocēna periods nomainījās uz pleistocēnu.»
Komanda, kurā sadarbojās zinātnieki no Austrālijas, Vīnes universitātes, Ebreju universitātes Izraēlā, Tokijas universitātes, Shimizu korporācijas, Nihona universitātes, Tsukubas universitātes, kā arī no vairākām institūcijām Vācijā, ir atklājuši arī pierādījumus vecākam pārnovas sprādzienam pirms aptuveni astoņiem miljoniem gadu, kas sakrīt ar globālām faunas izmaiņām vēlīnajā miocēnā.
Pārnova ir masīvas zvaigznes pēdējais dzīves etaps, kad tās degvielas resursi izsīkst un zvaigzne kolapsē. Dažas teorijas norāda, ka pārnovu kosmiskais starojums varēja palielināt mākoņu daudzumu Zemes atmosfērā. Pārnovas, kuru radioaktīvie nokrišņi sasniedza Zemi, varēja būt ne vairāk kā 300 gaismas gadu attālumā. Tās varēja būt pietiekami spožas, lai būtu redzamas dienas laikā, kā arī to spožums naktī varēja būt salīdzināms ar Mēnesi.
Lai arī Zemi sasniedza intensīvāks kosmiskais starojums, radiācija bija pārāk vāja, lai radītu tiešus bojājumus dzīvībai vai izraisītu masu izmiršanu.
Pārnovas sprādziena laikā rodas daudzi smagie elementi, kuri tiek izkliedēti apkārtējā starpzvaigžņu telpā. Viens no šādiem izotopiem ir dzelzs 60, kuras pussabrukšanas periods ir 2,6 miljoni gadu. Attiecīgi Fe-60 izotopi no aptuveni 4,5 miljards gadu senatnes, kad veidojās Zeme, jau sen ir sadalījušies. Uz Zemes sastopams stabilais dzelzs izotops - Fe-56.
Fe-60 Zemi sasniedza niecīgā daudzumā, tādēļ zinātnieku komanda izmantoja ārkārtīgi jutīgas metodes, lai identificētu šā izotopa atomus.
«No kosmosa nākusī dzelzs-60 ir miljoniem un miljardiem reižu mazākā koncentrācijā nekā dzelzs, kas sastopama dabā uz Zemes,» skaidroja doktors Valners.
Valneru ieinteresēja pirms aptuveni desmit gadiem Minhenes zinātnieku atrastās norādes par dzelzs-60 klātbūtni Klusā okeāna paraugos. Viņa izveidotā starptautiskā pētnieku grupa analizēja 120 paraugus no dažādiem slāņiem pasaules okeānos, kuri aptvēra 11 miljonu gadu ilgu periodu. Vispirms no šiem paraugiem tika izdalīta visa dzelzs. Pēc tam tajos tika meklētas Fe-60 pēdas.
Šo atklājumu apstiprina Minhenes Tehniskās universitātes pētnieku atklājums, ka arī Mēness iežu paraugos ir paaugstināta Fe-60 koncentrācija. Paraugi tika savākti Apollo 12, 15 un 16 misiju laikā.
Iespējamais pārnovu avots ir zvaigžņu kopa, kas šobrīd attālinās no Zemes. Tā kā tajā vairs nav atrodamas masīvas zvaigznes, iespējams, ka tās ir uzsprāgušas kā pārnovas tad, kad kopa atradās tuvāk Zemei.