Vārdi «sadisms» un «sadists» atvasināti no marķīza de Sada vārda, taču daudzi nezina, ka dzīvē viņš bija vēl sadistiskāks nekā savos romānos un stāstos.
Cik briesmīgs sadists patiesībā bija marķīzs de Sads?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Donasjēns Alfonss Fransuā marķīzs de Sads bija 18. gadsimta franču aristokrāts, revolucionārs politiķis, filozofs un rakstnieks, kurš pazīstams ar savu brīvdomību seksuālajā jomā.
Vairums marķīza sarakstīto darbu pieklājīgai sabiedrībai nebija pieņemami un gandrīz divus gadsimtus bija aizliegti. Mūsdienu britu rakstnieces E.L. Džeimsas romāns «Greja piecdesmit nokrāsas» («50 Shades of Grey»), salīdzinot ar de Sada sacerējumiem, ir bērnu grāmata.
De Sads piedzima 1740. gadā aristokrātu ģimenē. Vecāki vēlējās, lai viņu atvase rotaļājas kopā ar augstdzimušo bērniem, tomēr drīz vien ģimenei kļuva skaidrs, ka jaunais marķīzs nelabprāt pakļaujas pieņemtajai kārtībai un noteikumiem. Kad kautiņi ar augstdzimušajiem rotaļu biedriem kļuva pārāk bieži, jaunais marķīzs tika aizsūtīts dzīvot pie sava tēvoča.
De Sads jaunībā saņēma labu izglītību, apmeklēja jezuītu skolu un iestājās prestižā militārā akadēmijā. Viņa seksuālās tieksmes kļuva mānāmas tikai pēc piedalīšanās Septiņgadu karā.
Kādi ir šo seksuālo noslieču cēloņi, grūti spriest. Vairāki eksperti, kas pētījuši de Sadu, uzskata, ka tieši stingrā audzināšana izraisījusi šādas noslieces, savukārt citi vaino viņa aprēķina laulības.
1763. gadā de Sads apprecēja savu pirmo un vienīgo sievu Renē. Laulību noorganizēja abu jauno cilvēku vecāki, un de Sads savu līgavu pirmo reizi satika divas dienas pirms kāzām.
Līgavas ģimene bija turīga, de Sada - augstākas kārtas. Savienība bija izdevīga abām dzimtām.
De Sads pēc laulībām pārcēlās pie līgavas ģimenes, bet uzturēja atsevišķu dzīvokli Parīzē, kur sāka pārbaudīt cilvēka seksualitātes robežas.
Neilgi pēc kāzām de Sads ieslēdzās dzīvoklī ar jaunu prostitūtu, sāka mīdīt kājām krucifiksu, izkliegt zaimus un visbeidzot pieprasīja, lai prostitūta noper viņu.
Gada laikā ziņas par de Sada izklaidēm sasniedza bordeļus visā Parīzē un daudzos prostitūtām tika aizliegts iet līdzi marķīzam uz privāto dzīvokli.
Lai gan de Sads regulāri izmantoja prostitūtas, nākamais vērā ņemamais incidents notika tikai 1768. gada Lieldienās. De Sads atveda uz savu dzīvokli prostitūtu, kuru vairākkārt nopēra ar pātagu un apdedzināja ar karstu vasku. Lai gan de Sada ģimene samaksāja prostitūtai, lai viņa atceļ apsūdzības, karalis bija spiests marķīzu sodīt par šiem noziegumiem. Tomēr ieslodzījuma vietā de Sads tika izsūtīts trimdā uz pili Provansā, kas ne tikai nemazināja marķīza seksuālās tieksmes, bet kalpoja par drošu patvērumu to īstenošanai.
Ar sievas palīdzību de Sads ieslodzīja pilī piecas jaunas sievietes un vienu vīrieti, kurus sešas nedēļas kopā ar savu kalpu un mīļāko Latūru regulāri pakļāva seksuālai un fiziskai vardarbībai. Pāridarītāji to izvērta teatralizētās scēnās, kuras vēroja de Sada laulātā draudzene.
Pēc šī gadījuma vietējo ciematu iedzīvotāji sāka no de Sada izvairīties. Kad par viņa aktivitātēm uzzināja Renē māte, viņa panāca, ka Parīzes varasiestādes de Sadu apcietina un iesloga uz nākamajiem septiņiem gadiem.
Kopumā de Sads ieslodzījumā pavadīja 30 gadus un savu mūžu beidza garīgi slimo iestādē Parīzē, kur pēdējās dienās izklaidējās ar kādu 14 gadus vecu meiteni, kuras māte strādāja šajā iestādē.
Ieslodzījumā marķīzam bija pieejama bibliotēka ar 600 grāmatām, sievas gatavotas maltītes un ērtas mēbeles. Tieši šajos gados viņš attīstīja savu literāro karjeru.
Iedvesmojoties no savas dzīves un seksuālajiem eksperimentiem, de Sads uzrakstīja tūkstošiem manuskriptu, tostarp «Justīne jeb Tikumības nedienas» un «Sodomas 120 dienas», kas ir divi no viņa slavenākajiem darbiem. Jāpiebilst, ka neviens no tiem netika izdots de Sada dzīves laikā. Francijā de Sada darbi bija aizliegti līdz 1957. gadam.
Pēdējos gados kritiķi sākuši pārvērtēt de Sada literāro mantojumu, saskatot tajā ne tikai ideju par atbrīvošanos, bet pat feminismu.
De sada «Justīne» galu galā bija sieviete, kas ņēma likteni savās rokās, izpētīja savu seksualitāti un ceļoja pa pasauli, eksperimentējot ar to. De Sada grāmatā «Filozofija guļamistabā» divi no varoņiem ir sievietes, kas ir šķietami brīvas savās izvēlēs.
Tomēr neviens, pat de Sada lielākie apbrīnotāji, nesaskata viņā varoni. Nav šaubu, ka marķīza literāros darbus iedvesmoja viņa dzīve un seksuālās tieksmes, kas ietvēra vardarbību. Kritiķi gadiem ilgi bijuši vienisprātis, ka šos darbus rakstījis cilvēks, kas bijis apsēsts ar sadismu seksā un nežēlību.
Paaudzēm ilgi de Sada pēcteči atteicās izmantot viņa vārdu, izslēdzot ekscentrisko marķīzu no ģimenes koka. Tikai salīdzinoši nesen viens no viņa pēctečiem atgriezās pie de Sada vārda, ko sekmīgi izmanto vīna un apakšveļas tirdzniecībā.
Neskatoties uz de Sada personības vērtējumu agrāk un tagad, viņa vārds ir izturējis laika pārbaudi, un neizskatās, ka marķīzu drīzumā aizmirsīs.