Lielākā daļa pasaules vēsturē iedvesmojošāko tekstu tika radīti antīkajā pasaulē. Antīko civilizāciju idejas un uzskati modernajiem cilvēkiem atklāj, kas viņi bija pašā dziļākajā būtībā, kam viņi ticēja un kā izprata pasauli sev apkārt. Piedāvājam izdevuma «History Lists» sagatavotu sarakstu ar desmit pasaules vēsturē iedvesmojošākajiem tekstiem, kas ietekmējuši un izmainījuši neskaitāmu cilvēku dzīves.
Bībele, protams, ir slavenākā grāmata pasaulē. Idejas un domas, kas tajā paustas, joprojām raisa diskusijas pētnieku un filologu starpā, savukārt baznīcai šī grāmata kalpo kā nozīmīgākais fundaments. Bībele sastāv no 66 grāmatām, kas ir sadalītas divās daļās – Vecajā un Jaunajā derībā. Lai arī tie ir ebreju teksti, tomēr tajā redzama arī Vidējo Austrumu ietekme, īpaši pēc tam, kad 1945. gadā tika atrasts Filipa evaņģēlijs, kā arī Nāves jūras tīstokļi, kas ļauj uz kristietību un Jēzu Kristu palūkoties no jaunas perspektīvas.
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Toru – Vecās derības pirmo piecu grāmatu kopumu – sarakstīja Mozus. Tomēr vēsturnieki ir vienisprātis, ka Torai, visticamāk, ir vairāki autori, kā arī tā ir rakstīta aptuveni 6. gadsimtā, bet pabeigta 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tā sastāv no piecām grāmatām - Berešit, Šemot, Vajikra, Bamidbar un Devarim, kas katra izsaka savu būtību. Tora ir vissvētākie no jūdaisma svētajiem rakstiem.
Korānam jeb islāma reliģiskajiem tekstiem vēsturiski ir tāda pati izcelsme kā jūdaisma vai kristietības svētajiem rakstiem. Korāns sastāv no 114 daļām jeb sūrām. Sākotnēji Korāns neeksistēja pierakstītā veidā un tika salikts kopā tikai 20 gadus pēc pravieša Muhameda nāves 632. gadā. Kā uzskata musulmaņi, Muhameds 23 gadu vecumā ar eņģeļa Gabriēla starpniecību no Dieva saņēma vēsti un kļuva par pēdējo pravieti.
Vēdas, kas indiešu valodā nozīmē «zināšanas», ir četru senindiešu tekstu kopums. Vecākais no tiem ir radīts starp 1500. un 1200. gadu pirms mūsu ēras. Tie ir ne vien vecākie sanskrita teksti, bet arī vecākie hinduisma teksti. Vēdas sastāv no Rigvēdas, Jadžurvēdas, Samavēdas un Atarvēdas. Atsevišķās vārsmas, kas tiek dēvētas par mantrām, papildina himnas un prozas teksti. Tāpat kā citi svētie raksti, arī Vēdas cilvēkam tika nodotas dievišķā veidā.
Seno ēģiptiešu Mirušo grāmata ir himnu, lūgšanu, maģisku formulu, burvju vārdu, hieroglifu un zīmējumu apkopojums. Praktiski tā tika lietota no 1550. līdz 50. gadam pirms mūsu ēras. 192 maģiskie buramvārdi tika izmantoti, lai sargātu mirušos to ceļā uz pēcnāves dzīvi. Oriģināli šie teksti tika rakstīti uz dažādiem objektiem hieroglifu rakstā, tomēr bagātajiem ēģiptiešiem tie bija pārrakstīti arī grāmatas veidolā.
Daodedzin ir klasiski ķīniešu teksti, ko ap 6. gadsimtu pirms mūsu ēras radīja filosofs Laodzi. Darbs sastāv no 81 paragrāfa, kas sadalīti divās daļās. Daodedzin ir nozīmīgākais daoisma teksts, kas iespaidojis arī konfuciānismu un ķīniešu budismu. Tekstos izlasāmi gan padomi valdniekiem, gan praktiskas pamācības vienkāršajiem cilvēkiem.
Upanišadas, iespējams, radītas Indijā starp 800. un 100. gadu pirms mūsu ēras un burtiski nozīmē «apsēsties tuvu skolotājam, no kura mācies». Tās sastāv no vairāk nekā 200 filosofiskiem tekstiem, kuru teorētiskais pamats sakņojas hinduismā. Tās ir Vēdu interpretācijas, kā arī reliģiskas instrukcijas. Tajās atrodama pamatinformācija par hinduisma pamatiem, bet pasaule aprakstīta kā ciešanu pilna, tomēr pārejoša.
700 vārsmu apjomīgā Bhagavadgīta ir sarakstīta no 5. līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras, un tā ir daļa no eposa Mahabhārata. Tajā attēlota saruna starp dievību Krišnu un princi Ardžūnu, kas notiek kaujas ratos. Kaujā princim uznāk šaubas par kara jēgu, tomēr Krišna tam atgādina valdnieka pienākumus. Sarunas laikā princis tiek izglītots par vairākām jogām, karmu, mokšu, reinkarnāciju un citām hinduistu gudrībām.
Šie kanoniskie raksti, ko pirmo reizi pauda Sidhārta Gautama, sarakstīti starp 2. gadsimtu pirms mūsu ēras un 2. gadsimtu mūsu ērā. Tajās tiek skaidroti budisma pamati, kā arī pierakstīti budismam nozīmīgi teksti un Budas sarunas, un domas.
Daži no iedvesmojošākajiem antīkajiem tekstiem ir bez formāla reliģiska pamata, piemēram, Poēma par Gilgamešu. Tā ir sena Divupes odiseja, kuras galvenais varonis ir Divupes pilsētvalsts Ūrukas karalis Gilgamešs. Nozīmīgi, protams, ir arī Homēra eposi Īliada un Odiseja, kuros attēlots Trojas karš, kā arī Platona dialogi, Aristoteļa darbi, Vergilija «Eneīda» u.c.