Kad 1828. gadā Nirnbergas pilsētā Vācijā ienāca sešpadsmit gadus vecs zēns, neviens viņam īpašu uzmanību nepievērsa. Viņš bija tērpies pusgarās biksēs, vestē, pelēkā žaketē, ap kaklu viņam bija zīda kaklasaite, bet kabatā mutautiņš ar izšūtiem iniciāļiem «KH». Zēna zābaki bija tā noplēsti, ka caur tiem rēgojās viņa kāju pirksti. Šo zēnu sauca par Kasparu Hauzeru, un leģenda par viņu un viņa mīklaino nāvi joprojām klīst starp ļaudīm.
Kā raksta izdevums «All That Is Interesting», kad policija beidzot pamanīja acīmredzamo klaidoni, izrādījās, ka viņš prot izrunāt tikai dažus vārdus, un viņa rokās bija kavalērijas kapteinim adresēta vēstule. Tajā bija rakstīts, ka vēstules autoram nav asinsradniecības ar Hauzeru, tomēr viņš ir audzināts kā paša dēls. Pieminēts tika arī fakts, ka kopš 1812. gada Hauzers nav spēris kāju ārā no mājām, lai neviens neuzzinātu, kur viņš ir audzis.
Dīvainajā vēstulē bija rakstīts arī tas, ka zēns prot lasīt, rakstīt un vēlas kļūt par jātnieku gluži kā viņa tēvs. Vēstule noslēdzās ar mistisku paziņojumu, ka vēstules autors nav pats varējis nogādāt zēnu Nirnbergā, jo tas varētu maksāt autoram galvu.
Zēns tika nogādāts vietējās varasiestādes aprūpē, kur atklājās, ka viņš, lai arī staigāja kā mazs bērns, kurš tikko to iemācījies darīt, tomēr nebija vājprātīgs vai idiots. Viņš spēja atkārtot tikai dažas frāzes kā papagailis, bet viņa paša vārdu krājums bija ļoti pieticīgs, lielākoties saistīts ar zirgiem.
Lai arī viņa pēdas bija saskrambātas, tomēr tās bija gludas un maigas kā plaukstas. Izskatījās, ka zēns pirms ierašanās Nirnbergā nekad nebija staigājis.
Hauzers nebija piedabūjams ēst un dzert neko citu kā maizi un ūdeni. Kad viņam blakus nolika degošu sveci, zēns brīnījās un centās liesmu satvert ar roku. Viņu izbrīnīja arī paša atspulgs spogulī, ko viņš tāpat centās notvert.
Drīz vien Hauzers nonāca britu aristokrāta lorda Stenhopa aizbildniecībā. Tā kā «meža puika» ātri mācījās komunicēt, viņš atklāja dīvainu stāstu, ka ticis uzaudzināts cietumā. Viņš teica, ka nekad nav redzējis tā cilvēka seju, kas aizvedis viņu līdz Nirnbergas vārtiem, jo visu ceļojuma laiku viņam tika likts skatīties tikai uz zemi.
Hauzers arī vēlāk atklāja savu sapni, kurā viņš nonāk milzīgā pilī, kas ir pilna ar pieticīgi apģērbtām dāmām un kungiem, kas tērpušies melnā, ar zobeniem pie sāniem. Ārsts, kurš novēroja Hauzeru, minēja, ka tās varētu būt atmiņas no dzīves pirms cietuma.
Šis stāsts, kas izklausās gandrīz kā izrauts no kāda Dikensa romāna, drīz vien apceļoja visu Eiropu. Cilvēki melsa, ka Hauzers ir kāds pazudis princis, tomēr daudzi uzskatīja, ka Hauzers ir tikai viltvārdis, kurš alkst slavas.
1829. gadā Hauzers ar asiņojošu brūci galvā tika atrasts sava ārsta pagrabā. Viņš apgalvoja, ka atpazinis sitēja balsi – tas bija tas pats vīrs, kurš viņu atveda līdz Nirnbergai.
1833. gadā Hauzera dzīve noslēdzās. Kādā naktī viņš iemetās savās mājās, satvēris sānu un murminādams, ka parkā viņu ievilinājis un sadūris kāds svešinieks. Kad Hauzeram lika uzrādīt nozieguma vietu, viņš pusceļā sabruka un nomira.
Mistērija, kas īsti bija Kaspars Hauzers, nav atrisināta joprojām.