Lībijas dumpinieku vadībā valdot haoss un apjukums

Nemiernieku štāba priekšnieks Abduls Fatahs Juniss "Der Spiegel" žurnālistus uzņem villā netālu no Bengāzī lidostas. Kad sākās sacelšanās, Juniss ielās baudīja lielu popularitāti, jo padotajiem karavīriem viņš deva pavēli ieņemt pilsētā esošo militāro bāzi, tādējādi faktiski likvidējot Muamara Kadafi kontroli pār valsts austrumu daļu.

Šobrīd Juniss radis patvērumu brokāta aizkariem un paklājiem dekorētā istabā, ziņas par notiekošo ārpusē iegūstot no arābu valodā raidošā BBC televīzijas kanāla vai sazinoties ar saviem līdzgaitniekiem pa satelīta tālruni.

Tie ir vienīgie kanāli, pa kuriem viņš uztur kontaktus ar ārpasauli, sekojot amerikāņu un franču gaisa spēku triecieniem, kurus līdz ar izmaiņām frontes līnijā viņš rūpīgi fiksē uz kartes.

Šaušana nerimst pat naktī

Rītdienu Juniss kopā ar savu sievu un meitu, kas klusējot sēž viņam blakus, pavadīs citā mājā, jo Bengāzī pārvērtusies par mājvietu nāves eskadroniem, kas darbojas gan dumpinieku, gan Kadafi lojālistu vārdā.

Nakts klusumu pastāvīgi iztraucē šāvieni, un pret rītausmu morgi un slimnīcu uzņemšanas nodaļas ir pārpildītas.

Bijušais Lībijas iekšlietu ministrs Juniss cīņu pret Kadafi režīmu vada kopš 22.februāra. Līdz tam brīdim 66 gadus vecais ģenerālis gandrīz visu savu mūžu pavadījis, kalpojot diktatoram.

Tagad Juniss sevi dēvē par revolucionāru štāba priekšnieku. Šī nav pirmā revolūcija viņa mūžā, tāpēc sirmais ģenerālis apzinās, ka notikumu attīstība šobrīd pamatā ir atkarīga no militārajiem līderiem, nevis politiķiem.

Apmāca šaušanā brīvprātīgos

Junisa iepriekš komandētās īpašo uzdevumu vienības tagad faktiski vairs nepastāv. Daļa karavīru ir dezertējusi, bet citi atrodas frontē. Tagad viņš vāc jaunu armiju Lībijas "atbrīvošanai". Viņa līdzgaitnieki pēdējo nedēļu laikā esot apmācījuši 15 000 vīru.

Bengāzī stadionā tie apgūst, kā rīkoties ar šaujamieročiem un granātmetējiem, kā arī tanku vadības prasmi. Viņiem tiek mācīts, kā izvairīties no kļūdām, kas tika pieļautas sacelšanās pirmo dienu laikā, kad jaunieši, kas tikko ieguvuši savās rokās ieročus, apšāva viens otru, notrieca savējo lidmašīnas un iznīcināja sagrābto bruņutehniku.

Sākotnējais haoss nav rimies

Lai gan Juniss par šīm jaunajām vienībām runā jau nedēļām ilgi, maz kas liecina, ka sākotnējais haoss būtu rimies. Pat ar rietumvalstu gaisa spēku atbalstu dumpinieku virzīšanās uz priekšu, šķiet, bijusi tikai īslaicīga un ir apstājusies. Šķiet, ka viņiem labāk tīk pozēt fotogrāfiem uz sašautu tanku fona.

Kopš sākās gaisa triecieni, revolūcija pārvērtusies ar ārvalstu atbalstu īstenotā karā, kuru leģitimējusi ANO rezolūcija. Rietumvalstu lidmašīnas veikušas jau simtiem lidojumu, bombardējot Kadafi spēku tanku un apgādes kolonnas, militārās bāzes un komandpunktus.

Sākot operāciju, tika pieņemts morāls lēmums, kura mērķis bija atbalstīt tautu, kas sacēlusies pret vienu no brutālākajiem diktatoriem arābu pasaulē, taču tagad atpakaļceļa vairs nav, jo nemiernieki noraidījuši jebkādas sarunas ar Kadafi.

Ja Rietumi patiesi vēlas Lībiju atbrīvot no Kadafi, tiem ir tikai trīs iespējas - iznīcināt viņa lojālistu spēkus, veicot masīvu bombardēšanu, nosūtīt uz Lībiju sauszemes spēkus vai apgādāt dumpiniekus ar smago bruņojumu, norāda "Der Spiegel".

Šaubās, vai visi iesaistītie tiešām ir par brīvību un pašnoteikšanos

Starptautiskā sabiedrība iejaukšanos Lībijas konfliktā pamato ar fundamentālām vērtībām - brīvību, cilvēktiesībām un pašnoteikšanos. Taču pastāv jautājums - vai visiem tiem, kuriem šobrīd ir teikšana Bengāzī, arī ir interese par brīvību, cilvēktiesībām un pašnoteikšanos.

Pirmā reize, kad Juniss piedalījās revolūcijā, bija sacelšanās pret karali 1969.gadā. Tad viņš bija 24 gadus vecs armijas virsnieks, kam izdevās veiksmīga Bengāzī radiostacijas pārņemšanas operācija. Pēc revolūcijas pie varas nāca pulkvedis Kadafi, kas pats sevi dēvē par "Āfrikas tradicionālo karaļu karali".

Juniss īstenoja veiksmīgu karjeru un tika paaugstināts par ģenerāli. 41 gadu, no iepriekšējās revolūcijas beigām līdz nākamās sākumam, viņš komandēja īpašo uzdevumu spēkus.

Viņš bija retais, kura pozīcijas palika nemainīgas paranoidālā līdera vadītajā valstī. Pēdējos trīsarpus gadus Juniss ieņēma arī iekšlietu ministra amatu, un daudzi viņu uzskatīja par otru ietekmīgāko personu aiz paša Kadafi.

Taču Juniss apgalvo, ka nekad neesot bijis politiķis un ka četrarpus mēnešus pretojies iecelšanai ministra amatā. Viņš esot piekritis tikai ar noteikumu, ka nekad nešaušot uz savu tautu. Tomēr joprojām ir daudz tādu, kuri Junisam neuzticas, īpaši gados jaunāko lībiešu vidū, kuri ģenerālī saskata oportūnistu, kas nogaidīja sešas dienas, pirms izšķīrās par pāriešanu dumpinieku pusē.

Brīdinājis Kadafi par tuvojošos nelaimi

Taču varbūt Junisam patiesi Kadafi bija līdz kaklam? Varbūt viņš patiesi gribēja kļūt par atbrīvošanās kara varoni, vaicā "Der Spiegel".

Juniss stāsta, kā vēl janvārī nosūtījis Kadafi vēstuli, brīdinot par nemieriem valstī un par tautas dusmām, kuras izraisīja straujā pārtikas cenu celšana. Diktators vēstuli atsūtījis ģenerālim atpakaļ, pārsvītrotu ar sarkanu tinti.

Šobrīd Juniss otru reizi mūžā kļuvis par revolucionāru, taču tagad viņš cīnoties par demokrātiju. Uz jautājumu, kādu viņš iedomājas nākamo demokrātiju, Juniss atbild: "Es sapņoju par patiesu demokrātiju, kurā lībieši varēs vadīt pieczvaigžņu dzīvi. Lībija ar savu naftu vienā dienā pelna 150 miljonus ASV dolāru. Bet palūkojieties tikai apkārt, kādā stāvoklī Bengāzī atrodas!"

Juniss ir pārliecināts, ka nodibināt demokrātiju Lībijā nebūs grūti.

"Mums nav nedz politisko partiju, nedz etnisko atšķirību, nedz dažādu reliģisko pārliecību," saka ģenerālis. "Tāpēc tas pavisam nebūs problemātiski."

Tad, kad viņa sapnis piepildīšoties, Juniss pats pilnībā aiziešot no sabiedriskās dzīves un nodošoties grāmatu lasīšanai.

Taču, pirms Juniss varēs ķerties pie grāmatām, varētu paiet krietni ilgs laiks. Attiecībā uz Kadafi likmes ir bezgalīgi augstas, un viņš negrasās padoties. Tāpēc cīņas var ilgt mēnešiem ilgi, norāda vācu žurnāls.

Šobrīd gan nekas neliecina, ka Kadafi spēki spētu sagrābt dumpinieku galveno bastionu Bengāzī. Taču tikpat neticamas šķiet nemiernieku izredzes ieņemt Tripoli, un, ja nesacelsies arī galvaspilsētas iedzīvotāji, tas patiesi būs ilgs karš.

Tomēr Juniss ir optimists.

"Divu vai trīs nedēļu laikā spēku līdzsvars mainīsies mums par labu,"

ir pārliecināts dumpinieku štāba priekšnieks. Vienīgais, par ko viņš bažījas, ir pēkšņa gaisa triecienu apturēšana.

Taču, ja triecieni tiks turpināti, Kadafi dzimtā pilsēta Sirta kritīs, vēlākais, pēc desmit dienām un tai drīz vien sekos arī Tripole, apgalvo Juniss. Tomēr viņš norāda, ka kaujas apklusīs tikai tad, kad Kadafi vai nu būs miris, vai arī aizbēdzis no valsts, iespējams, uz Čadas ziemeļiem. Viņaprāt, pastāv 75% iespēja, ka īstenosies pēdējais no viņa minētajiem scenārijiem.

Taču to, kas notiks pēc tam, pagaidām atliek vienīgi minēt. Lībija politiskā ziņā ir "terra incognita". Valstī nav nedz politisko partiju, nedz arodbiedrību, un augstākā politiskās organizācijas forma ir futbola klubi. Vienīgais, uz ko Lībija var paļauties, ir valdošā elite Kadafi režīmam pietuvināto aprindās un paša diktatora bērni.

Apzinās, ka Kadafi dienas skaitītas

Un patiesi, aizritot revolūcijas sestajai nedēļai, toni vairs nenosaka jaunatne, juristi un profesionāļi, kuri sākumā bija priekšplānā, bet arvien pieaugošākais pārbēdzēju skaits no Kadafi lojālistu nometnes. Vairums no šiem vīriem gludinātos uzvalkos un kaklasaitēs ir bijušie ministri, vēstnieki, armijas virsnieki un uzņēmēji, un daudzi no tiem ir saistīti ar Kadafi dēlu Saifu al Islāmu.

Kadafi režīma laikā viņiem visiem klājies labi, un tagad tie cenšas saglābt to, kas atlicis. Kopš gaisa triecienu sākšanas kļuvis skaidrs, ka Kadafi dienas ir skaitītas, tāpēc viņi cenšas izvirzīties jaunās varas priekšplānā.

Sacelšanās pirmajās dienās izveidoto Lībijas Nacionālo pagaidu padomi, domājams, nomainīs valdība. Jau tagad sastopami vīri, kas sevi dēvē par ministriem, lai gan nevar paskaidrot, kas tos iecēlis. Dumpiniekiem ir preses pārstāvji, kuriem savukārt ir vietnieki.

Preses centrā Bengāzī kāds vīrelis skraidelē apkārt, pie krūtīm piespraudis sava tēva militāro apbalvojumu, kāds cits dala ar zeltu ornamentētas vizītkartes. Revolūcija radījusi nepārskatāmu pūli reālu un iedomātu funkcionāru, un neviens nezina, ko tie patiesībā dara un vai tiem ir kāda reāla ietekme.

"Jaunajiem ministriem jāuzņemas pienākumi atbilstoši viņu spējām, taču es šobrīd neatrodos tādā pozīcijā, lai pateiktu, kā tam tieši vajadzētu izskatīties," atzīst dumpinieku pārstāvis Ahmeds Halifa, kurš katru dienu Bengāzī preses centrā nolasa statistikas datus par kritušajiem, ievainotajiem un gūstā saņemtajiem, kā arī informē par apdzīvotajām vietām, kas kritušas vienas vai otras puses rokās.

Šiem ministriem jābūt ekspertiem - profesoriem, juristiem un uzņēmējiem - no visas valsts, taču viņu vidū jābūt arī ārvalstīs dzīvojošajiem lībiešiem, kas tagad atgriežas mājās, skaidro Halifa.

Taču viņu vārdi pagaidām ir noslēpums.

"Tos tagad publiskot būtu pašnāvība," norāda Halifa.

Tomēr uz jautājumu, kas īsti šai slepenajai valdībai būtu jādara, viņš nespēj atbildēt. Skaidrojot atšķirību starp pašiecelto Nacionālo padomi un pašiecelto slepeno valdību, Halifa saka, ka "Nacionālajai padomei ir vispārīgākas funkcijas, kamēr valdība ir specializētāka".

Taču nepaiet ilgs laiks, kad tiek paziņots, ka nekādas valdības vispār nebūšot un ka Nacionālā padome tikšot pārveidota par "krīzes vadības padomi".

Tikmēr ir parādījies gan kvaziprezidents, gan kvazipremjers, kas abi sacenšas par ietekmi. Jaunais premjerministrs ir Mahmuds Džibrils, kura pienākums esot vadīt jauno valdību, kas, iespējams, pastāv, bet varbūt arī nepastāv. Lielu daļu laika viņš gan pavada ārvalstīs, Francijā tiekoties gan ar prezidentu Nikolā Sarkozī, gan ar franču intelektuālās elites simbolu Bernāru Anrī Levī, bet Kairā - gan ar Arābu līgas ģenerālsekretāru Amru Musu, gan ar Ēģiptes militārās huntas pārstāvjiem.

Otrs vīrs, kas izvirzījies priekšplānā un kuru ļaudis dēvē par "mūsu jauno prezidentu", ir Mustafa Abdeldžalils, Nacionālās padomes priekšsēdētājs.

Vienīgā lieta, kas abus vieno, ir apstāklis, ka ilgus gadus viņi bijuši lojāli vecā režīma atbalstītāji, Džibrilam pildot ekonomikas funkcionāra lomu, bet Abdeldžalilam ieņemot tieslietu ministra amatu.

Abdeldžalils valkā sarkanu vilnas cepurīti, bet pie viņa vilnas mēteļa atlokiem piespraustas nozīmītes revolūcijas krāsās. Tikmēr karavīri, kas apsargā "jaunā prezidenta" rezidences durvis, tērpti improvizētās uniformās, kuras apjož patronlentes.

Uz Abdeldžalila galda mētājas lūgšanu krelles, bet paša "prezidenta" pieri rotā "lūgšanu puns", kas apliecina, ka viņš ir uzticīgs islāma sekotājs.

Abdeldžalils ir neskuvies, viņa acis no pārguruma kļuvušas šauras, jo intervijas "jaunajam prezidentam" nākas sniegt ar desmit minūšu intervālu.

Frāzes, kuras viņš lieto, varētu būt aizgūtas no boļševiku propagandas rokasgrāmatas.

"Nacionālo padomi leģitimē vietējās komitejas, kuras izveidojuši revolucionāri atbrīvotajās pilsētās un ciematos," viņš paziņo apmeklētājiem.

Viņa izteikumi rada iespaidu, ka pilnīga kontroles pārņemšana pār visu valsti dumpinieku rokās ir atkarīga vairs tikai no dažiem tehniskiem sīkumiem. Viņš ir ticies ar ANO īpašo vēstnieku, un, ja var ticēt paša Abdeldžalila sacītajam, gandrīz visas pasaules valstis ar viņu jau nodibinājušas kontaktus.

Viņš ir pārliecināts, ka nemiernieki Tripoli ieņems tuvāko nedēļu laikā, piebilstot, ka dumpinieku līderi jau plāno steidzamākos valsts attīstības pasākumus tajās jomās, kur nepieciešama tūlītēja rīcība, - veselības aprūpē, infrastruktūras un sagrauto ēku atjaunošanā.

Tomēr šobrīd revolucionāriem izdevies maz ko paveikt - skolas un universitātes ir slēgtas, apstājusies arī naftas ieguve.

Uz jautājumu, kad notiks vēlēšanas, "prezidents" atbild: "Šādi sīkumi mums nerūp."

Blakus Abdeldžalilam sēž 44 gadus vecais Ali al Esavi. Viņš savulaik bijis ekonomikas ministrs, bet pēdējais postenis, kuru viņš ieņēmis vecā režīma struktūrā, ir vēstnieks Indijā. Tagad Esavi sevi dēvē par ārlietu ministru, lai gan īsti nav skaidrs, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņš šeit ir vienīgais, kurš runā angliski? Esavi norāda, ka viņam esot lieliski kontakti ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO).

Vairums no tiem, kuri šobrīd Bengāzī izrīko, ir vecā režīma lolojumi, un ir pamats uzdot jautājumu, kādu valsti viņi vēlas veidot. Bet varbūt revolūcija beigu beigās izrādīsies neveiksmīga, pat ja izdosies panākt Kadafi krišanu? Taču, iespējams, būs vēl ļaunāk un valsts, kuru Kadafi saturējis kopā ar spēku, izirs pa šuvēm, pārvēršoties ar Rietumu piegādātajiem ieročiem labi bruņotu cilšu, noziedznieku bandu, vietējo vadoņu un islāmistu grupējumu konglomerātu.

Halifa gan apgalvo, ka visas 30 Lībijas ciltis, izņemot Kadafi cilti, paudušas atbalstu Nacionālajai padomei.

"Lībijas tauta ir vienota," viņš uzsver. "Mums Tripolē ir tikpat daudz atbalstītāju kā šeit. Starp austrumiem un rietumiem nebūs šķelšanās, noteikti nē!"

Radio vēsta gan par īstām, gan iedomātām uzvarām

Visā nemiernieku kontrolētajā Lībijas austrumu daļā radiostacijas stāsta gan par iedomātām dumpinieku gūtām uzvarām, gan šausmu stāstus par Kadafi spēku pastrādātajiem noziegumiem. Vispirms iespējams uzzināt, ka pilots kamikadze nogalinājis diktatora jaunāko dēlu Hamisu Kadafi, kā arī to, ka nemierniekiem par 80% izdevies atgūt kontroli pār Rāslānūfu un Misrātu. Pēc tam tiek vēstīts, ka 2000 ēģiptiešu viesstrādnieku sasieti un iemesti ostas ūdeņos, kamēr citas radiostacijas ziņo, ka patiesībā ēģiptieši izmantoti kā dzīvais vairogs.

Savukārt pašlaik apgrozībā esošs videoieraksts it kā liecina, ka Hamisa brigādes karavīri spiež afrikāņu algotņus ēst miruša suņa gaļu. Tajā pašā laikā šo ziņu patiesumu nav iespējams pārbaudīt.

Tikmēr "brīvās Lībijas" galvaspilsētu Benbgāzī pārņem savstarpējā neuzticība un bailes. Arvien vairāk veikalu slēdz savas durvis, un vairums cilvēku neuzdrošinās nosaukt savu tālruņa numuru. Neviens vairs nevēlas sacīt ko vairāk kā vispārējas frāzes - neko pret nemierniekiem un neko pret valdību Tripolē.

Starp neskaitāmajām baumām klīst nostāsti, ka Kadafi esot spiegi pat Nacionālās padomes sastāvā.

Kāds karikatūrists un kāds aktieris, kuri demonstrāciju laikā izsmēja Kadafi, tagad ir miruši. 19.martā snaiperis Bengāzī centrā nošāva nemiernieku televīzijas kanāla vadītāju Mohamedu Nabusu. Bez vēsts pazudis advokāts Fathi Turbels, kura arests izraisīja jauniešu demonstrācijas, kas pārauga dumpī.

Neviens vairs neuzdrošinās naktīs iziet uz ielas, kur pastāvīgi dzirdams šāvienu troksnis.

Nacionālās padomes locekļi vairs neparādās sabiedrībā, un viņiem piekļūt, lai intervētu, kļūst arvien grūtāk.

"Abās pusēs ir nāves eskadroni," stāsta Nasers Bizjē, kurš 17 gadu vecumā bēga uz ASV, bet pēc revolūcijas ir atgriezies. Bizjē tēvs ir bijušais informācijas ministrs, kurš vēlāk kļuva par Kadafi kritiķi, taču Bizjē junioram par jaunajiem līderiem nav nekā laba, ko teikt.

"Vairums no viņiem nekad nekā nav upurējuši. Viņi ir režīma sastāvdaļa, un es neticu, ka viņi vēlas vēlēšanas," atzīst Bizjē. Viņš ir pārliecināts, ka Nacionālā padome ir uz sabrukuma sliekšņa, un, kad tas notiks, viņš nevēlētos atrasties Bengāzī.

Bizjē izlēmis atgriezties ASV, taču atturas atbildēt uz jautājumu, kad tas notiks. Viņš bažījas, ka iekļauts "melnajā sarakstā", jo viņš nesen vienas dienas laikā apmeklējis četras bēres. Starp aizgājējiem bija gan nemiernieki, gan vecā režīma atbalstītāji.

Bengāzī galvenā slimnīca ik dienu uzņem piecus, bet dažreiz arī desmit pacientus ar šautām brūcēm. Pie slimnīcas durvīm novietoti divi pikapi, kas pārveidoti par mobilām ložmetēju ligzdām, bet slimnīcas siena pārtapusi pazudušo personu portretu galerijā.

Bengāzī darbojoties astoņi tūkstoši Kadafi spiegu

Tiek apgalvots, ka Bengāzī darbojas 8000 Kadafi spiegu. Nemiernieki viņu vārdus meklē slepenpolicijas arhīvos, bet naktīs pilsētas ielās iziet bruņoti jauni cilvēki, kas arestē vecā režīma piekritējus. Tikmēr tiek kārtoti arī privāti rēķini.

Miris atrasts bijušais cietuma apsargs Salahs Šarifs. Šāviens viņam bija norāvis pusi galvas. Oficiāli paziņots, ka tā bijusi pašnāvība, taču kāds no kādreizējiem cietumniekiem, kas pats cietis no Šarifa rokas, ir pārliecināts, ka viņš ticis noslepkavots.

"Viņš specializējās spīdzināšanā un cilvēku, īpaši islāmistu, nopratināšanā," stāsta bijušais ieslodzītais.

Pēdējā laikā apcietināti aptuveni 100 Kadafi režīma atbalstītāji. Taču bruņotie jaunieši, kuri pārmeklē mājas, aiztur arī ieceļotājus no Subsahāras Āfrikas. Viņi arestē visus, kurus tur aizdomās kā iespējamos Kadafi algotņus, kā arī tos, kurus vienkārši dēvē par spiegiem. Aizturētie nonāk tajos pašos cietumos, kur vēl nesen atradās opozīcijas pārstāvji.

Žurnālistiem demonstrētie ieslodzītie stāsta, ka viņi esot no Mali, Čadas un Sudānas, apgalvojot, ka strādājuši celtniecībā, bet pēc tam vienkārši savākti no viņu mājām un aizvesti uz cietumu.

Dumpinieki revolūcijas pretiniekus sāk dēvēt par ienaidniekiem

Tikmēr dumpinieki, kas sākumā bija pacilāti un pat labvēlīgi, sākuši nocietināties. Viņu retorika kļūst arvien asāka, un jebkuru pret nemierniekiem vērsto kritiku tie noraida kā revolūcijas ienaidnieku propagandu.

Kāds bijušais gaisa spēku komandieris, bet tagad "revolucionāro bruņoto spēku pārstāvis" norāda, ka "ikviens, kas cīnās pret mūsu revolucionāro armiju, cīnās pret tautu un saņems attiecīgu izturēšanos".

Savukārt viens no Nacionālās padomes locekļiem piesauc "revolūcijas ienaidniekus" un brīdina, ka ikviens, kas nepiesliesies dumpiniekiem, izbaudīs revolucionārā taisnīguma garšu.

"Mēs zinām, kur viņi ir, un mēs tos atradīsim," uzsver dumpinieku līderis.

Taču tie vārds vārdā ir tie paši draudi, kurus Kadafi lietojis savu oponentu iebiedēšanai.