Aģentūras «Reuters» žurnālisti devās uz Ķīnas un Ziemeļkorejas robežu. Fotogrāfijās iemūžinātie skati - no pierobežas iedzīvotāju nabadzīgās ikdienas līdz slepenajai tirdzniecībai Ziemeļkorejas pusē - ārvalstu medijos iepriekš vēl nav redzēti.
Fotostāsts: ceļojums uz Ziemeļkorejas pierobežu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Robežas man nav nekas jauns,» raksta fotogrāfs Damirs Sagoļs. «Labu daļu savas dzīves un profesionālās karjeras esmu pavadījis starp dažādām valstīm, starp karu un mieru, starp «mums un viņiem».
Vienalga, vai tas ir tuksnesis starp Irānu un Afganistānu, diplomātiskie gaiteņi bijušajā Padomju Savienībā vai frontes līnija aplenktā pilsētā asiņainajos Balkānu karos, visām robežām ir viena kopīga lieta - tās izskatās ļoti dažādi, atkarībā no kuras puses skaties.»
Ziemeļkorejas pierobežā tas vērojams jo īpaši spilgti, jo vienā upes vai žoga pusē cilvēki dzīvo vienu dzīvi, otrā - pavisam citu.
Ziemeļkorejas robeža ar Dienvidkoreju ir pamatīgi nocietināta, un žurnālistiem tur nav ko darīt. Ja nu vienīgi gaidīt, kad kāds izmisis ziemeļkorejiešu karavīrs metīsies pāri demilitarizētajai zonai, riskējot ar savu dzīvību, lai izkļūtu no totalitārās valsts. Robeža ar Krieviju ir visīsākā.
Taču 1420 kilometrus garā Ziemeļkorejas robeža ar Ķīnu ir īsts pārbaudījums. Astoņu dienu laikā «Reuters» žurnālisti mēroja ceļu no robežas dienvidu gala līdz pat ziemeļu galam. «Jūdzi pēc jūdzes mēs braucām garām nekurienei, ko neapsargāja neviens,» norāda Sagoļs. «No tā patiesībā sanāk brīnišķīgs stāsts, ja ir noskaņojums pētīt.»
Robeža visvairāk nocietināta ap Danduņas un Tumeņas ciemiem un abos tās galos. Fotožurnālisti parasti iemūžina tieši šīs vietas, kuru drūmo monotoniju atsvaidzina fotografēties kāri ķīniešu tūristi. Taču citviet redzami vien nebeidzami klajumi un pa retam kāds nepabeigts starpvalstu projekts - pusratā atstāts dambis, tilts uz nekurieni un ekonomiskā zona, kas kļuvusi par spoku pilsētu.
«Braucot garām sasalušiem laukiem, ciemiem ar ļodzīgām mājelēm un mazām, netīrām industriālajām pilsētām, tikai paretam redzējām cilvēkus, kas runā cits ar citu,» raksta Sagoļs. «Tā kā tā ir Ziemeļkoreja, drīz vien sekoja pavisam negaidītas un nesaprotamas ainas. Nedaudz ārpus Liņdzjanas mēs redzējām līdz viduklim upē iekāpušus cilvēkus - apmēram 20 vīrieši dīvainos oranžos gumijas tērpos kā no ļoti vecas mazbudžeta zinātniskās fantastikas filmas.»
Vietējie teica, ka tie esot ziemeļkorejieši un it kā meklējot zeltu. Otrā pusē viņus uzraudzīja karavīri.
Liņdzjanā uz salas upes vidū uzsliets milzīgs videoekrāns, kas pagriezts pret Ziemeļkoreju. «Kamēr mēs tur bijām, ekrānā rādīja Ķīnas armijas propagandas video un brīdinājumus, ka jebkādas aktivitātes var novest pie nestabilitātes uz robežas,» norāda žurnālists. «Tas atgādināja kādu svarīgu lietu: lai arī šķiet, ka robeža ir poraina, nebūtu pareizi teikt, ka Ķīna nav modra. Bez tā, ko nevarējām redzēt ar neapbruņotu aci, - termālajiem sensoriem, satelītiem un vēl nez kā -, virs ceļa un tā malās izlikts pa kādai kamerai, un stratēģiski izvietotajos kontrolpunktos ir līdz zobiem bruņoti karavīri.»
«Laikam jau esam dīvains pārītis - ķīniešu-austrāliešu sieviete un bosniešu vīrietis. Nebija nekāds pārsteigums, ka katrā kontrolpunktā mūs apturēja Ķīnas policija. Kad noskaidroja mūsu personības, mūs bez tālākām runām izsūtīja laukā no teritorijas,» turpina Sagoļs. «Tik vienkārši. Nevarējām palikt, lai pabildētu.»