Vienojies ar prokuroru par mazāku sodu (9)

Kas ir un ko paredz šī vienošanās un ko tā var dot katrai no iesaistītajām pusēm, stāsta LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeiers un šī departamenta pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokurors Arvīds Kalniņš. "Vienošanās process iespējams gadījumos, ja apsūdzētais ne tikai pilnībā atzīst savu vainu, bet piekrīt arī juridiskajai kvalifikācijai. Apsūdzētajam ir jāpiekrīt arī inkriminējamā nodarījuma apjomam, kas norādīts apsūdzībā. Piemēram, ja apsūdzētais būs nozadzis veikalā 80 konservu kārbas, bet būs gatavs atzīt vainu tikai par 75, vienošanās nebūs iespējama. Ja sāksies strīds par kvalifikāciju vai nodarītā kaitējuma apmēru, lieta būs jāskata parastā kārtībā. Ņemot vērā tiesu noslogotību, šāds process būtiski paātrinātu izskatāmo lietu virzību," saka A. Kalniņš. Kā šāds process izskatās Ilgu laiku bijām raduši, ka jebkuru noziegumu, kaut sīku zādzību, kur vainīgais pieķerts pie rokas un viņa vaina neizraisa šaubas, skatīja garā tiesas procesā. Pēdējie likumgrozījumi ļauj šādas lietas izskatīt krietni ātrāk. Jau dažus gadus apsūdzētā vainas atzīšanas gadījumā (ar visu pušu piekrišanu) ir iespējama tiesas sēde, vēlreiz nepārbaudot pierādījumus. Tiesa tādos gadījumos pieņem lēmumu, tikai pamatojoties uz lietas materiāliem. Līdzīgi ir arī vienošanās procesā, tomēr šādos gadījumos paredzamais sods ir jau iepriekš atrunāts. Vienošanās piemērošana gan ir iespējama tikai gadījumos, ja apsūdzība izvirzīta par nodarījumu, kas neparedz ilgāku cietumsodu par 10 gadiem, tomēr, iespējams, stājoties spēkā jaunajam Kriminālprocesa likumam, vienošanās būs iespējama par jebkuru noziegumu. Pēc tam kad ir panākta vienošanās starp prokuroru, apsūdzēto un viņa advokātu, sastādīts attiecīgs protokols, lietu nosūta tiesai. Šo protokolu tiesnesis izskata vienpersoniski un izlemj, vai apstiprināt vienošanos. Tas jādara ne agrāk kā desmit dienas, bet ne vēlāk kā divdesmit dienas pēc apsūdzētā nodošanas tiesai. Tiesnesis pārvaicā apsūdzētajam, vai vienošanās noslēgta apzināti un brīvprātīgi un vai ir saprotamas turpmākās sekas. Ja tiesnesis konstatē, ka vienošanās noslēgta bez ietekmēšanas un lietā ir pietiekami pierādījumi apsūdzētā vainai, viņš šo vienošanos akceptē. Aizvadītajā gadā Latvijas tiesās pirmajā instancē izskatītas 9827 krimināllietas, no kurām vienošanās procesā – 1268 lietas jeb 12,9% no visām lietām. Tas, pēc prokuratūras iepriekšējām aplēsēm, ir negaidīti augsts rādītājs – bez tam šie 12,9% ir rezultāti par nepilnu gadu. Ne visi prokurori bija gatavi jau no 1. marta "eksperimentēt" ar jauno, vēl praksē neiepazīto likuma normu. Liela daļa prokuroru izvēlējās nogaidīt un vēlāk papētīt citu pieredzi. Vienošanās procesu izmanto arvien biežāk. No statistikas datiem izriet, ka 66,3% no izskatāmajām lietām tiesās izskata bez pierādījumu pārbaudes (tas nozīmē visai negaidītu secinājumu, ka 4/5 apsūdzēto pirmstiesas izmeklēšanas laikā pilnībā atzinuši savu vainu). Līdz ar to secināms, ka tikai piektdaļu no izskatāmajām lietām skata "parastajā kārtībā", un šim skaitlim ir tendence samazināties. Tomēr vairāki jautājumi par "ātro procesu" liek aizdomāties par to, cik lielā mērā ātrie spriedumi Temīdas priekšā ir objektīvi, cik liela ir kļūdas iespējamība un cik godīgi katra no pusēm var izmantot iespējas, ko sniedz šī tirgošanās. Izdevīguma meklējumos Tāpat kā jebkurā darījumā, kam piekrīt abas puses, arī vienošanās procesā abas puses izvirza savus nosacījumus. Prokurors pirmām kārtām ir ieinteresēts lietā nezaudēt, apsūdzētais – labākajā gadījumā cerēt uz attaisnošanu, sliktākajā saņemt pēc iespējas mazāku sodu. Vienošanās procesa pamatā ir atrast "zelta vidusceļu". Neviens apsūdzētais, protams, nepiekritīs maksimālajai likumā paredzētajai soda sankcijai: tad drīzāk ir vērts pacīnīties tiesā. Tomēr iespējas saņemt zemāku sodu, nekā varētu piespriest tiesa, varētu būt izvērtēšanas vērtas. A. Kalniņš atzīst, ka, panākot vienošanos, prokurors nez vai skrupulozi vāks visus iespējamos pierādījumus, bet aprobežojusies ar jau esošajiem, kas ļāvuši uzrādīt apsūdzību. Tomēr – vai nepastāv risks, ka "ātrās izmeklēšanas" gaitā var izrādīties, ka apsūdzētais uzņēmies vainu noziegumā, ko nemaz nav izdarījis: vai nu, būdams piespiests to darīt, lai glābtu no kriminālatbildības kādu citu, vai arī, uzņemoties tikai daļu vainas, slēpjot smagāku noziegumu? "Risks pastāv vienmēr, tomēr jāņem vērā, ka lietu izvērtē arī tiesnesis, kurš šaubu gadījumā var vienošanos arī neakceptēt," saka A. Kalniņš. Nevar neņemt vērā, ka prokurors vāju pierādījumu gadījumā labāk nodrošinās ar vienošanās protokolu un saņem apsūdzētā pilnu atzīšanos nekā riskē zaudēt tiesā. Šādā "spēlē" pretgājienu var izdarīt arī apsūdzētais, kurš var piekrist noslēgt vienošanos, lai pēc tam saskaņā ar likumu kopā ar advokātu varētu iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem un tad izvērtēt, vai pierādījumi tiešām ir tik pārliecinoši, lai vispār uzņemtos vainu. No vienošanās apsūdzētais var atteikties kaut vai tiesā līdz brīdim, kad tiesa dodas uz apspriežu istabu pieņemt nolēmumu. "Protams, šādu taktiku var piekopt, bet vajadzētu ņemt vērā, ka arī tiesa izvērtēs, kamdēļ apsūdzētais vienu brīdi uzņemas vainu, bet tad pēkšņi no teiktā atsakās," uzskata A. Kalniņš, piebilstot, ka prokuroram jābūt gatavam, ka lietu var nākties skatīt parastajā kārtībā, un līdz ar to arī savāktajiem pierādījumiem jābūt pietiekami pārliecinošiem, lai tiesā bez minstināšanās varētu uzturēt apsūdzību. Virsprokurors arī neuzskata, ka likuma izmaiņas varētu būt augsne korupcijai. Līdz ar jaunajām likuma normām prokuroram ir dotas visai plašas pilnvaras manipulēt ar paredzamo sodu – var piedāvāt nelielu cietumsodu vai nosacītu brīvības atņemšanu vai naudas sodu, vai arī vispār nepiekrist slēgt vienošanos. Turklāt, ja vienošanās ir panākta, tā ir saistoša tiesai: tā nevar piemērot bargāku sodu kā noteikts vienošanās protokolā. Bez tam cietušajam, kam parasti ir neiecietīgāka un bargāka attieksme par paredzamo sodu, ir visai nosacīta iespēja sodu iespaidot: likums gan paredz cietušo uzklausīt, tomēr neparedz, ka viņa viedoklis būtu ņemams vērā, slēdzot vienošanās protokolu. Katrā ziņā paredzamā soda izvēle varētu kļūt par tirgošanās priekšmetu (tiešākajā un sliktākajā izpratnē). "Ja tiesai rodas kādas šaubas par piespriežamo soda adekvātumu vai tiesājamā vainu, tā lietu var nosūtīt pabeigšanai parastajā kārtībā," saka A. Kalniņš. Pasaulē aprobēta prakse Ē. Kalnmeiers, kurš pētījis arī citu valsti pieredzi, atzīst, ka vienošanās process veiksmīgi jau pāris gadus darbojas Igaunijā. Atšķirībā no Latvijas tur tiesās nav tāds lietu sastrēgums. Virsprokurors atminas, ka, būdams Igaunijā, pārliecinājies, ka viens tiesnesis dienas laikā izskatījis 14 krimināllietas, par kurām bija panākts vienošanās protokols. Senākā pieredze, skatot lietas vienošanās kārtībā, ir ASV. Lai arī Amerikā tiesu sistēmas pamats ir zvērināto tiesa, tomēr tā izskata mazāk nekā 5% no kopējo lietu skaita. Pamatā lietas izskata tiesnesis vienpersoniski. Turklāt vairāk nekā 90% lietu tiek izlemtas pārrunu un vienošanās ceļā. Ir atzīts, ka no vienošanās iegūst abas puses, kurām rodas iespēja izvairīties no nedrošības tiesā un iespēja prognozēt lietas iznākumu. Ne pārāk bieži, bet tomēr ir bijuši gadījumi, kad tiesa pieņem visām pusēm pārsteidzošu lēmumu, ne tikai kādu negaidīti attaisnojot, bet arī pārsteidzoši kādu arestējot tiesas zālē. Tāpat apsūdzētais gūst iespēju saņemt mazāku brīvības atņemšanas vai naudas sodu, kas vienlaikus varētu būt stimuls vainas atzīšanai. Būtiski ir arī tas, ka tiek ieekonomēts ne tikai laiks, bet arī prokuratūras un tiesas finanšu resursi (arī apsūdzētajam par īsu tiesas procesu nāksies maksāt mazāk advokātam). Kā būtisku faktoru Ē. Kalnmeiers min arī to, ka šāds process apsūdzēto pasargā no pārliekas publicitātes – ilgam un sabiedrību interesējošam tiesas procesam un tā detaļām var līdzi sekot masu informācijas līdzekļi, kas apsūdzētajam ne vienmēr var būt tīkami. Tomēr galvenais pozitīvais faktors acīmredzot ir lietu izskatīšana "saprātīgos termiņos", ko mums paģēr Eiropas Savienība.